sēžu kojās, skatos oušena duci, nīkstu.

tikko atcerējos sarunu ar matriksčali jebšu Andri.
mjā. reizēm šķiet, ka man vajadzētu beigt komunicēt ar šādiem cilvēkiem. nu tīri, lai es nejustos dīvaini sakot istabsbiedrēm, par ko es tik ļoti smejos. mjā. un jābeidz būt tik atklātai. nu nafig man jāsaka kādam, ko es daru! tas tur otrā klausules galā izklausās patiesi sasodīti traģiski, ja kāds pasaka, eh, tad jau atkal ar biedriņiem jāiet kost. turklāt, ja pēcāk vēl uzdod jaut. Baiba, cik bieži Tu esi skaidrā?! man patiesi sametās kauns. turklāt es tai vakarā pēc šī teikuma patiesi izvēlējos 2us alus brūnā vietā [ kaut gan es tāpatās to nedzertu. fuj. pē. negaršīgs.]. vispār jābeidz dzert.
mjā. un tas jautājums par reliģiju - vai tā nav man kļuvusi visai periōdiska? vispār labs jautājums. es tik ļoti cenšos. cenšos tam visam ticēt. bet ir kaut kāds sauss tukšums. absolūts. labāk tad neticēt. nevis dzīvot tādā murgā, kad Tu it kā atzīsti, ka tici, bet iekšā nav tās pārliecības. varbūt pie vainas ir pāris neizdarītas lietas. bet atkal - vai maz es spēju nožēlot? bļin. šajā ziņā es jūtos tik necienīga, bet reizē tā iekšējā sajūta. jautājums - pret ko īsti? man patiešām rīt vajadzētu saņemties. mjā. es baidos, ka tā kļūs periōdiska. es patiešām baidos.