dīvains garastāvoklis šodien.
 sākot ar to, ka šodien beidzot aizčāpoju un satiku rūtiņbiksi un jutos patiešām labi [ok. ja neskaita manu kontuzēto smadzeni]. un zīmulis - jeijē! tas ir kaut kas!
toties visu šo fantastisko sajūtu kaut kādā mērā sabojāja ierašanās pagrabiņa. eh. varbūt vienkārši esmu pārāk aprobežota. nez.
un vēl es šodien secināju, ka patiesībā ir vēl mazāk cilvēku, kuriem varu teikt to, ko domāju, nekā iepriekš biju iedomājusies. - bet nekas. tas labi to saprast.
ak, jā! vēl mani nomāc ģeniāli jautājumi:
[2009.01.25. 20:24:28] māsa Baiba. saka: i just tought, if i`m going to hell anyway, why can i do everything i want to? un vispār attaisnojums šim visam murgam ir jau vārdos diezgan sen pasacīts!
[2009.01.25. 21:22:48] māsa Baiba. saka:man ir smadzenes izmaltas caur gaļmašīnu un esmu visai nesakarīga, piedod.
anyway, ar mani nav labi. kaut vai uz mirkli, bet tomēr. nožēlot pamešanu. tas nebija labi. nee. tā nav labi!
es izvēlos dzīvot to, ko vēlos, nevis to, kas man paredzēts kaut kādu pārgudru cilāku smadzenē! man patiesībā ir apnicis darīt to, kas man nepatīk. kāpēc tas būtu jādara? tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts? un kas tad izdomāja pieņēmumus?
nē nē nē. manis šeit nav.

viņa šodien neaizgāja uz skolu. varētu neiet vispār. bet varbūt izturēt vēl tos pāris mēnešus, zin kā - last year utt.domāju pēc skolas beigšanas būs ļoti maz [vai vispār kāds būs?] no klases, ar kuru kontaktus uzturēšu. un draugiem.lv uzreiz par 30 mazāk cilākiem būs. man viņi ir tikai cilāki, kuri krīt lielākoties uz nerviem [ņemot vērā, ka ir meiteņu klase - no 32 ir 9 zēni- un lielākoties meitenes ir visai cacīgas] un nākas satikt šamos katru dienu, bez mazvai.
bet es cenšos būt jauka.
un rīt uz skolu jāiet.

Ējot gulēt viņa pat nespēj koncentrēties uz gulēšanu, bet ņem un domā par visu ko!
un tad, lai brāli netraumētu, kad šamais guļ un es skaļi [pat pārāk] rakstu, paņēmu veco labo metōdi, un pierakstīju. šeit nu būs īss izvilkums.
Šīs nakts apspriežamā tēma: kāpēc Baiba pameta šķietami feināko čali, kāds vien iespējams?
Viņš taču bija tāds, par kuru vērts sapņot - nebija neviens no tiem saldajiem vai reperīgajiem, kas mūsdienās klaiņo apkārt. Arī urliņa viņš nebija. Domāja čalis. nu tā - nevis tikai par klubīšiem utt., bet arī citādākas [ lasīt filosōfiskākas] domas. lasīja Koelju. un vēl daudz kas. nu čalis uz goda, teikšu! un atbilda maniem kritērijiem - nav normāls, nav vieglidabūjams, vien vārd sakot, man tāds kā izaicinājums. Ziniet, arī savā ziņā interesants viņš bija! Un bija gatavs no Rīgas un Liepāju pie manīm braukt. Jā... un laikam bija manī baisi ieķēries. Un ar viņu varēja runāt par da jebko! Nu ko vēl var vēlēties? Tuvāk būt? Varbūt. Bet šoreiz ne par to.
Es ilgi domāju, kāpēc es izlēmu nebūt vairs ar viņu kopā - nu c`mon tas, ka viņš man pārmeta manu tā brīža extra feino garīgo un to, ka esmu mainījusies, nevarēja būt patiesi vienīgais iemesls [ kaut gan nenoliegšu, tam bija nozīme]. šķiet jau svētceļojuma laikā biju izlēmusi. bet kad?
un tagad seko pats labākais. es atceros to brīdi, kad es kaut ko sevī ņēmu un pārvērtēju - savu vērtību sistēmu, apsvēru šo to pa jaunam. tas bija Aucē, pie tās biles [ zinoši cilāki tagad sāk smaidīt ļoti]. satiekot cilvēku, kurā reiz biju nāvīgi ieķērusies, būtībā viņa smaidā, un tagad tāpatās parunājot [cik feini ir apzināties, ka esi tam ticis pāri!]
un tagad es mēģinu atcerēties Jāni. kāda ir viņa seja manās atmiņās? -skumja. skumjas acis.
un tā nu es sevi apskaidroju. piedodiet.
tass arī viss.

būs sasodīti grūti. ne jau fiziski - morāli. cerams, nesalūzīšu. [bet es tomēr varu derēt, ka es palikšu citādāka pēc tā visa] bet man jābūt stiprai. kaut vai tikai mammas dēļ.
sasodīts, kā es to negribu darīt! es patiešām nekad nebiju iedomājusies, ka kādam var būt tik kontuzēta domāšana un rīcība.
es tak esmu spēka mitriķis, vai ne! un es izturēšu - tā tam būs būt.
ļoti ceru nesalūzt.