Ējot gulēt viņa pat nespēj koncentrēties uz gulēšanu, bet ņem un domā par visu ko!
un tad, lai brāli netraumētu, kad šamais guļ un es skaļi [pat pārāk] rakstu, paņēmu veco labo metōdi, un pierakstīju. šeit nu būs īss izvilkums.
Šīs nakts apspriežamā tēma: kāpēc Baiba pameta šķietami feināko čali, kāds vien iespējams?
Viņš taču bija tāds, par kuru vērts sapņot - nebija neviens no tiem saldajiem vai reperīgajiem, kas mūsdienās klaiņo apkārt. Arī urliņa viņš nebija. Domāja čalis. nu tā - nevis tikai par klubīšiem utt., bet arī citādākas [ lasīt filosōfiskākas] domas. lasīja Koelju. un vēl daudz kas. nu čalis uz goda, teikšu! un atbilda maniem kritērijiem - nav normāls, nav vieglidabūjams, vien vārd sakot, man tāds kā izaicinājums. Ziniet, arī savā ziņā interesants viņš bija! Un bija gatavs no Rīgas un Liepāju pie manīm braukt. Jā... un laikam bija manī baisi ieķēries. Un ar viņu varēja runāt par da jebko! Nu ko vēl var vēlēties? Tuvāk būt? Varbūt. Bet šoreiz ne par to.
Es ilgi domāju, kāpēc es izlēmu nebūt vairs ar viņu kopā - nu c`mon tas, ka viņš man pārmeta manu tā brīža extra feino garīgo un to, ka esmu mainījusies, nevarēja būt patiesi vienīgais iemesls [ kaut gan nenoliegšu, tam bija nozīme]. šķiet jau svētceļojuma laikā biju izlēmusi. bet kad?
un tagad seko pats labākais. es atceros to brīdi, kad es kaut ko sevī ņēmu un pārvērtēju - savu vērtību sistēmu, apsvēru šo to pa jaunam. tas bija Aucē, pie tās biles [ zinoši cilāki tagad sāk smaidīt ļoti]. satiekot cilvēku, kurā reiz biju nāvīgi ieķērusies, būtībā viņa smaidā, un tagad tāpatās parunājot [cik feini ir apzināties, ka esi tam ticis pāri!]
un tagad es mēģinu atcerēties Jāni. kāda ir viņa seja manās atmiņās? -skumja. skumjas acis.
un tā nu es sevi apskaidroju. piedodiet.
tass arī viss.