Vår tid er nå

Dāvanu skaitīšana / I daļa
26.10.15 12:02
šī bija brīsnišķīga nedēļas nogale, manas vārda dienas nedēļas nogale un tieši tik egoistiski, sev veltīti to pavadīju, meklējot zīmes un kompsavilkumus tai vietai, kur šobrīd dzīvē atrodos.
viss sākās jau piekdienas vakarā, kad pēc darba iegriezos satikt D, tad uzzināju, ka iesim uz kino divis gab. vakara gaitā uzradās A un M. kaut kādu dzīvainu apsvērumu dēļ mēs pārsvarā runājām par gēniem un bernu audzināšanu, bet paspējām nokoncentrēties uz jūtūbes diskotēku, jo tas ir kā beidzās visas sarunas. vārda dienā no A saņēmu George Harison dziesmu All things must pass, ko pavisam drīz virtuāli papildināja Krišijs, ka albums jāklausās viss kopā :
https://www.youtube.com/watch?v=5RuCLQHmFN4&feature=youtu.be
pārāk ilgi aizsēdēties sev neļāvu, jo sesdien 11os biju sarunājusi ar mamma un B satikties pie operas. neticamā kārtā tas izdevās. kaut kas tai putnu operā ir, lai gan mulsināja dekorāciju krāsojums, ko vēlāk sapratu ir vienkārši palielināts, tas viens raibais kartons, ka var nopirkt baltijas papīrā. daudz kas atgādināja karali lauvu, putnu opera tai londonas izrādei ir tuvāk , ka pīters pens dailē, kur radās sajūta, ka tas klaji cenšas atdarināt. Katrā ziņā ir pārdomas par lielām, ķipa greznām bērnu izrādēm.
pec tam visas trīs paaudžu sievietes aizgājām pusienās uz kadonaldu, kur vinēju austiņas, neesmu izmēģinājusi vai lietojamas, bet katrā ziņā iepriecināja, jo austiņas man patiešām vaig. isrunājām visādas lietas un jauki pavadījām laiku cauri neticami krāšanjam rudenim atbraucot pie manis iedzert šampanieti.
kad vakrā izgāju uz katrīnas dambja uz 1. v.d. kino seansu aiz muguras izdzirdēju kādu dziedam visocka koņi ( https://www.youtube.com/watch?v=vA0aWBGqTR4 ) tas bija kāds kungs, kas nāca no balītes un no visas sirds dziedāja jeb precīzāk deklamēja visai pilsētai, rudenim un ielai šo manā pasaulē tik svarīgo dziesmu, ka gribējās apsēsties uz elektrības kastes un uzreiz pierakstīt, bet to neizdarīju. pēc tam mēs abi satikāmies maksimā pie alkohola plaukta, tur viņš dungoja pavisam klusu pie sevis, tik ļoti sildot sirdi. tas bija baltu matu sirms inteliģents krievu kungs pēc 65.
kino savukārt uzreiz pārņēma ar kinodrudzi, visādi sen neredzēti cilvēki un vispār tusiņš. mēs ar D bijām nolē'mušas iet uz emiju. G nāca līdzi vairāk kompānijas ne filmas pēc, BET emija paldies Dievam bija izpirkta un vispār to rādīs kinoteatros pēc tam. Tā mēs nokļuvām uz revolūcijas eņģeļiem, kas brīnišķīga filma par mīlestību, to kas ir būt māksliniekam un varu tās cilpas savilkšanos un cilvēka dzīvu pašu par sevi iepītam lielajā pasaules ratā. Tik daudz smalku detatļu, tik daudz lieliska humora un neuzbāzīgu dzīves atziņu jeb drīzāk ironijas. pirmo reizi piedzīvojām to ka cilvēki iznākot no seansa uzreiz metas sarunā un redzētā analīzē. pēc tam satikām J, kuras (savā ziņā arī mūsu visu kopīgā) filma bija saņēmusi balvu. pagraba balīte izskatījās jauka, bet tad mēs vēl nezinājām, ka nekur pilsētā nebūs tādas balītes, kurā gribētos uzkavēties, pat teatra bārā, kur negaidīti bija apmetušies mūsu draugi. tomēr miegs un tas, ka nedrīkst nogulēt nākosās dienas filmu, kura sākās jau 13:00 aizveda mājās, lai gan mēs vēl pie G. virtuvē pēdējiem spēkiem uzpīpējām un nonācām pie dažām brīnišķīgām atziņām, kas pēkšņi sakārtoja bildi manā prātā.
Laika pārgriešana mums bija uzdāvinājusi veselu stundu.
Tā mēs ne viena neaizgulējāmies un paspējām uz Lūša stundu.
0 raksta ir doma