Vår tid er nå

19.8.13 17:19
man patīk ironija, jo tajā tāpat kā melnos vai jebkādos jokus, tāpat kā dzērumā ir atrodams slēptais, ko nekad tiešā teksta nepietiktu drosmes vai viegluma pateikt.
to starp staigāju kā ezim apkārt rasējumam, kuru pabeigt nav nekādu objektīvu traucēkļu, jo viss ir zināms un iekšēji sen salikts pa plauktiņiem, atliek vien sazīmēt, sarakstīt un sarēķināt m2, bet ir bail no atbildības,kas iestāsies brīdī, kad failu aizvērs un nosūtīs kolēģim izprintēt un iesiet, bet atkāpšnās ceļa nav.
Tai pašā laikā vakarnakt atraistais krēsls sauc un pieprasa, lai nodīrā netīro audumu un kaud nedaudz atkrāso, lai saprastu, kas lācītim vēderā.
tāpēc spītīgi neatkāpjos no kompja, klausos ironiskāko no lv lovesongiem un piespiežos Pabeigt!
0 raksta ir doma