Vår tid er nå

dienas
16.9.12 23:17
uz aizkraukli aizbraukt nesanāca, bet toties bijām raunā, jo galapunkts, izrādijās, atrodas jaunpiebalgā.
visa izbraukšana notika stresaini un steidzīgi un nebija skaidrs, no kura punkta mūs kāds būs ar mieru un laiku savākt.
raunā mūs savāca auto, kurš vienā brīdī neizņēma piebalgas puses glauni līkumainos zemes ceļus. tikām cauri ar piedzīvojumu un mazliet vairāk adrenalīna kā parasti. kā reiz šī bija pirmā reize, kad apzināti nepiesprādzējos, jo padomāju, ka pa lauku ceļiem līdz mājām tiks. tagad ļoti novērtēju ceļmalas bez grāvjiem, tas aiztaupa daudz attiecīgos brīžos.
tad visi draudzīgi ēdām vakariņas un gājām pirtī un pirts bija brīnišķīga un tik sen nepieredzēta. es pat nezinu vai pēdējās atmiņas nav no riebiņiem?
ar visu izpēršanos un peldēšanos vēsi rudenīgā dīķī.
no visa piedīvotā viegli aizmigām un ilgi necēlāmies, bet kad piecēlāmies gājām sēņot un izrādījās, ka mežs ir tas, kas pietrūka. mežš ir mans psihologs. spīdēja saule, bet bērziem jau bira lapas un sēņu parādē bija sākušas gozēties rudens sēnes cūcenes. saēdāmies galīgi gatavas brūklenes un vietām pat varēja tikt pie novēlotām melenēm.
uz kopējām sēņu vakariņām āgenskalnā neaizbraucām, bet saguruši, lai arī priecīgi, izkāpām kliānu ielā, sacepām vakariņās, kas nu bija pa rokai un, šķiet, letermana šova kompānijā likvidējām, tad sekoja filma par austrālijas un jaunzelandes dārziem un četras vai piecas black book sērijas.
kā es varēju aizmirst par litle book of calm, es nezinu, bet būtu bijis vieglāk pēdējo mēnesi, ja būtu atcerējusies.
autobusā uz dzirciemu iesāku lasīt "Rīga bohēmas varā"
Vārdu sakot, esiet sveicinātas manas smadzenes es jūs atkal lietošu.
0 raksta ir doma