lv ģeogrāfiskajā novietojumā dzīvojot (laikam jau par tuvu lietuviešiem) neizbēgami varu novērot sliktas = sadrumstalotas gaumes pazīmes, kur autori pāri visam stāda savu iespēju "radoši" pašapliecināties, neņemot vērā ne vietas ģeogrāfiskos ne ģeoloģiskos aspektus (kur nu vēl ņemt vērā, ka kompozicijas likumi ieskatoties sakrīt ar labu fen šui vai kā nu katrs to sauc vairāk vai mazāk vīpsnājot) tā nu pat it kā cienijamas kopānijas viedoklis atbalsta šādu projektu,

bet darbs, kurš tiešām ir centies lieki nesarežģot, iedziļinoties iepriekšminētajās problēmās - vienkārši, asprātīgi un estētiski atrisinājis uzstādijumu paliek aiz strīpas pat tādā dīvainā pasākumā kā LAS gada skatē salīdzinot ar pirmo.

tāpēc arī sāku pārdomāt kā tas ir iespējams un pagaidām vienīgais iemesls tam ir noteiktas sabiedrības kopas priekštats par to kas ir skaists, atbilst funkcijai, pie tam ņemot vērā, ka reti kurš aplūkojot dizaina objektu/priekšmetu cenšas analizēt kāpēc autors to ir radijis tieši tādu, kādu problēmu atrisināt, sev ir uzstādijis kā uzdevumu un cik veiksmīgi ticis ar to galā. tāpēc arī rullē virspusēji dīzvespriecīgi darbi, lai gan īstenojoties dabā rezultāts būtu pārsteidzoši pretējs.

pikaso

aizvakar tieši runājām par mazā krāniņa efektu. tiesa citā kontekstā.

usne

drošvien tāds ir vajadzīgs, ja noteicošai sabiedrības daļai ir saprotams un sasaucas ar pašu lietu redzējumu

pikaso

tas tād muļķīgs un nekam nederīgs attaisnojums. līdzīgi kā (precīzi neatceros, bet) 'esmu dzimis padomju laikā'.
reti kurš pats atzīsies. un lielākā daļa neredz.
pieļauju, ka arī pati.

bet par tiem bērnudārziem - neatceros nevienu konkursu (tos gan galvā ilgi neturu), kur pirmā vieta būtu tiešām skaistām, vērtīgām un funkcionālām lietām.

simamura

tāpat gribētu pieminēt gadījumus, kad par viskaut ko gatavi izteikties, nezinot saraksta tapšanas apstākļus, kas tāpat kā apskatamās ēkas, lai cik dīvains pasākumus nebūtu LAS gada skate, ietver savus iekšējos funkcijas un kompozīcijas likumus

usne

par to jau neviens nešaubās, tikai pēc skaistām iedvesmojošām runām gribas redzēt, ka tiešām ir tā kā teikts. savādāk izskatās ka samazinātais darbu skaits drīzāk ir nodeva krīzei nevis kvalitātei.
iespējams vispār tam nebūtu pievērsusi uzmanību, bet skaistie vārdi par arhitektūras virsvērtību lika noticēt, lai gan kas var būt strīdīgāks arguments kā virsvērtībā, kura katram sava.