starro

laikam ejot zuud tas kategoriskums un maksimaalilisms - vai nu kriteejiji noapaljojas, vai iecietiiba aug, vai vienaldziiba lielaaka, vai pieradums samierinaashanaas, vai tas ir neizbeegams celjsh - pasham banaalam pamazaam palikt. Ir zudushas bailes buut banaalam. Varbuut tas saistiits ar pashapzinjas pieaugshanu. Apzinoties savu vienkarshumu, pat prastumu, kritiskaa poziicija kluust mazaak kareiviiga. Ir viegli buut snobiskam -> augstpraatiigam, norobezhoties, uzcelt sienu, nepienemt. Bet naivums rodas no vienkaarsha sirsniiguma, nesamudriitas pieejas. Banaalais ir aizkustinosh. Banaalais ir silts. Kaut robezhu starp jeelo, plakano un dabisko nenovilkt

usne

čau :)
piekrītu, piekrītu, tik manā personiskajā vēsturē tas ceļš otrādāks sanācis, no tā ka "laime ir naiva" līdz pēkšņi redzi un nevari redzēt cik b., bet parasti jau tas tiešām nav svarīgi un ir atkarīgs no garstāvokļa. Dažreiz tikai sanāk viss tāds spilgts, kopā un sabiezinātās krāsās.
..bet pablandies pa pasauli un atkal ir ok.

starro

kur tad biji; ko redzēji; kādas atziņas?