1. Novembris 2016

• 1.11.16 10:59
• man sāk zust ticība, ka dabūšu tiesības līdz dzemdībām.
  biju pastā pēc māsas sūtītās paciņas, tik bomzīgu vietu, kas nerēķinās ar klientu laiku, grūti iedomāties vēl kādu. tā rezultātā ļoti savilkos, jo sapratu, ka nevaru paspēt izdarīt lietas, kas dotu ienākumus, kuri savukārt ir vajadzīgi, lai pabeigtu citas lietas.
  tāpēc nolēma, ka pofig stulbi atcelt braukšanas nodarbību pusotru stundu pirms, bet savādāk nevaru samenedžēt finasu resursus un laiku, truklāt hroniski jūtos fiziski pārgurusi, lai gan galva strādā labāk kā jebkad.
  sapnī atkal izkrita zobs, tāds skaists un apaļša ar zelta blombēm, bet tāpēc, ka nebija sakņu. nezkapēc visa pārējā mute rādījās saspieķota un saģipsēta. skatījos spogulī un brīnījos, kā zoba bez saknēm zaudējums var radīt tādu demidžu. interesant, kurš būs tas kas tagad nomirs.
  tagd, kad man ir skaidrs, nekur nav jāpārvietojas, bet var ķerties pie darbiem paliek labāk.
  šorīt no rīta pārvietojoties uz centru caur to sasodīto pastu, domāju vai man ir depresija. taču jāsecina, dziļi sevī es jūtos brīnišķīgi, laimīgāka kā nekad agrāk dzīvē, bet mani patiešām nomāc sadzīve, visi tie rēķini, kas griežās līdzi menešiem, kas pazib, tāds kā pienākums pret mammu, ka nolikšu tās tiesības, lai gan kāpēc es viņas nevarētu pabeigt likt pēc dzemdībām.
  skaidrs ir viens nekāda sievietes laimes māmiņa nebūšu un negribu būt, drīzāk nēģeriete, darba iejūgta ar zīdaini piesietu pičpaunā, staigājot būvē pa sijām un tas ir tas, kas es esmu un gribu būt (un lūk arī pirmais sniegs)
  toties sestdien bija jauki halowīni pie v.r neskatoties uz to cik smagi bija pārvietoties no pārdaugavas uz centru ar kādu, kurš ietiepīgi atsakās atstāt mājā rotāllietu konstrukciju, ko sauc par ratiem. vismaz ceļojumam beidzot saprata, kāpēc es nebiju sajūsmā par šo ideju, bet mani jau neviens neklausa, kamēr neļauju izbaudīt izvēles sekas.
  
• 23 rakstair doma