14. Septembris 2015

• 14.9.15 14:57
• Uz Čierīti var braukt gleznot. Šeit viss ir tāds puspabeigts, pusnolaists, tā it kā visu laiku elpa būtu samesta vienā kaudzē kā atgriezumi. Cilvēki pārsvarā gados un nabadzīgi, blakuss parasti kāds suns vai vairāki. Iet savu ierasto ceļu un ,ja tu šeit esi nejauš svešinieks, paspraucas garām kā troleibusā, tas nekas, ka apkārt tukš un plaš vai arī sēž bariņos savu namdurvju priekšā. Visapkārt te urbj, zāģē, rūc, bet par to liecina vien tikai skaņas.
  
• 1 rakstair doma

• 14.9.15 22:41
• dažkārt man šķiet, ka tajos brīžos, kad ilgojamies pēc laimes, mēs ilgojamies pēc tās pazīstamās laimes, kura jau ir bijusi, pagājusi un atstājusi savas beigšanās sāpēs. dodiet mums velreiz to peldēšanos tālā jūrā ar svešiniekiem, kad nav neviena ar ko vari dalīt šo brīdi. tad tu saņemies un pastāsti ceļabiedriem, kā jūties. viņi saka, jā pazīstama sajūta, tā kā iet uz kino vienam un tev vairs nekad nav bijis grūti kaut kur iet un piedzīvot to no jauna.
  laime vienmēr būs no jauna, pavisam savādāka, sveša un nepazīstama un iepazīta tā visticamāk būs jau zaudēta. ja nu vienīgi var izdarīt izvēli nepazaudēt to.
  izkāpt dienas saulainajā pusē, vai tas ir iespējams?
  
• 0 rakstair doma

• 14.9.15 23:50
• eh, ja tie dārzeņi paši varētu samizoties un sagriezties, tad uzcept to sautējumu būtu viegli.
  izvēles jau nav, citādi rīt nebūs ko ēst un tā nav laba sajūta.
  
  tad kad tas viss tur šmorējās un smaržojās, tad dzīve šķiet skaista un tas nekas, ka atkal viens gan telpā gan laikā
  tā ir tāda pašpietiekama baudpilna vientulība. kad vispār tādu pirms šī gada esmu piedzīvojusi? kaut kad studīju naktīs bliežot kursadarbus, jo tas vienmēr bija pēdējais brīdis vai brīdis aiz.
  mūzika, smarža
  ja es būtu kaķēns, murrātu.
  
• 0 rakstair doma