21. Maijs 2015

• 21.5.15 15:38
• šķita jau ka šī būs bezspēcīga un iztukšota diena, kurā velkos kā zemes tārps, bet saņēmos velreiz salabot kameru Lūkasam, šoreiz Gandrā (un gribas to rakstīt ar lielo burtu) pa 7eur ātri un operatīvi, maksāt varēja ar karti, nevis kā vakar dach baikos pie Krumara brāļa lēni, mazliet slinki pļāpājot par dzīvi un beigās: 8eur būs par maz. nu pohuj par naudu, ķēde tomēr ieeļota, bet aizmugurējā rata tīrīšana bija lieka uzbāzība (nu nesader mums auras)
  atripināju līdz kūkdariem pastrādāt, jo uz centru braukt vairs nebija nepieciešams, nedz arī spēka.
  pavisam nejauši fb uzskrēju virsū intervijai ar Artūru Virtmani. sākot skatīties, rādio iedīdžejoja blaka wanderfool life.
  nesaprotu vēl kā tas darbojas, bet atgriezās iedvesma un velme dzīvot un darīt, lai ko teiktu bioloģiskais ķermenis.
  Ņujorka, Ņujorka.
  
• 0 rakstair doma

• 21.5.15 17:00
• pēdējā laikā sanāk aizdomāties par cilvēku nekaunību.
  1) bija autokad kursu pasākums. visi tomēr profesionāļi un pārsvarā biroju, tātad algotu darbu strādājoši, cilvēki. daudzi būvnieki, vidēji bieži vien turīgāki par arhitektiesm. tad ir uzklāts pusdienu galds, kur nodarbībai beidzoties momentā ir rinda. mēs ar kolēģēm saprotam, ka varam laiku izmantot lietderīgi, kamēr katrs dabūn savu porciju iepazīties ar jauno 3d peli, pakpnsultēties pie pasniedzēja par sen interesējošiem jautājumiem. kad ierodamies pie galda, rinda nav beigusies daudzi nāk pakaļ otrai porcijai un izvēle ir talikusi, kas nu bijis vairāk vai mazāk garšojis badainajiem kolēģiem. sākumā domāju, ka tik smagi to pārdzīvoju dēļ savas mūždien badā dzīvošanas un negulēšanas saasinātās uztveres. aizvakar sanāca ar kolēģi atcerēties šo faktu un viņa bija jutusies līdzīgi. D. teica, ka cilvēki ir vienkārši nepieklājīgi.
  2) tagad sēžot kūkdaros, strādājot un dzerot otro kafiju, pēkšņi jūtu kāds izgrūsta manu datoru paceļu acis, stāv resns onkulis un saka: pabīdies, es te ēdīšu. teicu vai neredz, ka strādāju. viņam pohuj un iet prasīt aizletes meitenei. tā samulst, atrod citu galdiņu ar strādājošu meiteni, bet ērtāk savietojamā vietā. tētis, kurš ir kopā ar savām meitām jautā resnajam onkulim, kāpēc gan es nevarētu strādāt, ka viņš lūk var pastāvēt kājās un ir ok.
  resnais dabuja savu vietu, es pateicībā tētim piedāvāju lieko krēslu, no sava galdiņa. un rosība kafejnīcā beidzās.
  tas nekaunīgais pabīdies, es te ēdīšu ir kaut kas šokējoš manai pasaulei.
  negribas iedomāties ekstrēmu situāciju kur ceļoju viena ar savu taboru un man ir jāizcīna ēdiens sev, bērnam un zvēriem, kurš pienākas uz taloniņiem piemēram.
  vēl tagad atceros kā bērnībā veikalā minska kāda resna tante izrāva sazilējušu, kārnu, bet vistu manai māsai no groziņa, pēc kuras mēs bijām izstāvējušas garu rindu.
  
• 8 rakstair doma