12. Novembris 2013

• 12.11.13 08:40
• Sapnī biju Valmierā, kur tētis ar zilu palīdzēja no valmieras dzīvokļa pārvest Elejas vecāsmammas mēbeles man uz Rīgu. Tad vecāmamma Ilze atcerējās, ka jāiebrauc vēl vienā radu dzīvoklī, kurš nesen izdedzis (un reāli dzīvē neeksistē) tā pagalmā satiku vecu sievu tumšas bronzsas krāsā grumbainu seju, lūdzu lai viņa atnāk līdzi un pasaka kuras mēbeles drīkst ņemt. Viņa piekrita un izrādija dažādus slepenes brīnumus. Nez kāpēc tur nakšņoju, lai arī dzīvoklis bija dedzis un tur bija spoks tajā jutos ļoti droši. Tas atradās pirmajā stāvā vienā no leišu blokmāju projektiem las bija izvietotas pēc tādas kā sētas principa un tam bija piebūvēta eja caur māju ar skaistiem stikliem bet bez grīdas. Gribējās tur palikt, bet caur eju tajā varēja iekļūt svešinieki un tas nebija slēdzams. Tad jau tētis bija saljcis mantas, bet par kādu vecu skaistu spoguli teica ka atstāsim jo to ir grūti panest.
  Pamodos ar deguma smaku degunā, bet aiz loga viss mierīgi. Iekšēji tād sajūt it kā būtu pabijusi pasaku un bagātību vakstī. Un tik daudz aizgājēji nebija sen bijuši tik klātesoši vienā sapnī.
  
• 0 rakstair doma

• 12.11.13 17:53
• ļoti dīvaina diena
  ilgi nevarēju attiet no sapņa, sēdēju dušā un domāju un domāju
  tā kā viss jau bija iekavēts nolēmu aizbraukt līdz unītim un iegādāties tās zeķubikses. tas izrādijās trīsreiz laikietilpīgāk kā domāts un ar vilšanās garšu. gribējās tādas krāsainas kā 80tos ar zibeņiem un trīstūriem un bļesku, bet viss pārsvarā bija tāds latviski gaumīgi mežģiņains (kas savā vietā un laikā ir ok) izstaigāju h&m sašuvos, gāju meklēt lindeksu, tā vairs nebija. bik boks neuzrunājā. atgriezos h&m un atradu par labu esam vienas nedaudz luminiscejoši oraņdži sarkanas, bet adītas, ķipa advenetes vēstneses. 7ls likās dārgi un bija žēl, bet kas nolemts darīt tas jādara. lai gan tagad šķiet ka vajadzēja ņemt to luminiscējošo krāsu mežģīņu apakšbikšu komplektu un hameljonu spīdumu zilimelno cepuri, būtu lētāk un gribētāk? hm..
  otrs galamērķis bija rēriha grāmatnīca, bet iznākot no unīša gribējās tikai uz darbu un paēst. tad atcerējos ka ir taču makdonalds un ja jau viss ir kā ir, tad ok. sen nebiju piedzīvojusi tripu vienatnē. visa tā stacijas publika ar taukiem britu tūristiem pienapuikām, kas sauc pār visu zāli, ka grib precēt un vislaik skaļi smejas, lai pievērstu uzmanību. toties visu cieņu kasieres jaunkundzei kas apkalpoja neredzētos ātrumos, precīzi un veikli. radās liela cieņa pret viņu. varēja pavērot visādus dīvainus tipus uz ielas, kas kārtoja ģēlas.
  pēc makdonalda sasniegt rēriha grāmatnīcu bija pavisam viegli, tur pat bija cerētā grāmata un pārdevēja uzdāvināja vēl vienu, kuru varēja izvēlēties, izvēlējos par konfūciju 30 min un izlasīt ļoti jauku sirsnīgu lūgšanu.
  darbā ierados divos un tad jau notikumu gaita normalizējās un tagad ir pavisam mierīgi
  jācer ka pietiks spēka dredu jaņčukam palīdzēt pie maketa pabeigšanas un paspēšu izgulēties, jo rīt jau arī diena, kas jāstrādā un jādzīvo.
  
• 3 rakstair doma

• 12.11.13 19:16
• žēl, ka fotogrammu vakars iet secen, dēļ tā maketa, bet sen kas tāds nav darīts. jāatjauno skili
  
• 0 rakstair doma