Vår tid er nå
Vår tid er nå
11. Oktobris 2012
- sapnis
- 11.10.12 12:03
- šonakt noskatījos vienu no briesmīgākajiem sapņiem savā mūžā. parasti jau sapņa laikā man ir kāda emocija vai sajūta, ka tas uz labu vai galīgi slikti, šoreiz biju vienkārši liecinieks, garāmgājējs un pilnīgi bez emocijām, bet drīzāk ar glezniecisku vizuālu interesi kā tas viss atainojas un ka no sjūtu viedokļa tam būtu jābūt briesmīgi, bet es distancējos.
Tā bija vējavas iela uz kuras noticis auto krašs uz ceļa sēdēja māte un lasija kopā sava sešgadīgā bērna locekļus, kurš pilnīgi noteikti vairs nebija dzīvs, tēvs bija sakumpis pie mašīnas, abi bija pilnīgi neskarti, tikai bērns gājis bojā. Puika esot izkritis pa logu no braucoša auto un apdzenošais auto pabeidzis lietu. Gāju tālāk un nu jau nokļuvu uz savu lauku ceļa (kā tas sapnos gadās) tur gulēja apdzenošais auto ar norautu aukšu un otrādi apkritušu šasiju apkārt mētājās ogles un sadeguši kauli, bet es gāju tālāk, laikam jau uz mežu.
-
2 rakstair doma
- žoltaja strela
- 11.10.12 15:19
- ar prātu saprotu, ka dzīve ir process, dzīvība nebeidzama kustība, bet no tā nogurst.
tas, ka beigas nav iespējamas un viennozīmīga atrisinājuma nav, nozīmē, ka atpūtas nav un nebūs. vislaik jātrenē skili.
gribas izkāpt, bet negribas nomirt :) atcerējos par peļēvina stāstu žoltaja strela. pēc tā neko citu tā arī nespēju palasīt no viņa, tas stāsts bija pārāk labs.
-
0 rakstair doma
- 11.10.12 15:32
- jāpierakstās pie zobārsta. galvenokārt tāpēc, lai atgūtu pieskares punktu realitātei un iespēju apzināties sevi sēžam zobārsta uzgaidāmajā telpā, kas tikai nedaudz ir mainījusies visas manas apzinātās dzīves laikā, kopš eju uz turieni no bērnības. visu mūžu man ir bijusi tikai šī viena zobārste, jo divi mēģinājumi spert sānsoli beidzās neveiksmīgi. (negribas domāt par to, kas notiks, ja viņas vairs nebūs.)
tāpēc tā zobārsta uzgaidāmā telpa ir tik svarīga - vienīgā stabilā lieta manā dzīvē.
citādi ļoti daudz ietekmju.
-
0 rakstair doma