man nepiemīt patriotisms, bet ir kāda sajūta, kas nāk līdzi no bērnības, kad iziet pļavā grābt sienu vai brauc ar gaziku līdzi mammas māsai agronomu gaitās un ar šķērītēm pārstāigā kolhozu kviešu laukus izgriešot rudzus vai vecaimammai palīdzot operēt govis (viņa ir vetārste) līdz kamēr atrod mani ģībušu zem govs vēdera un sarkanā saulrietā pāri mūsu pļavai uz meža stūri, kur vakaros zemākās vietās kāpj migla un ejot uz ezeru peldēties vietām ir siltā gaisa vāli vietām aukstā un mamma vakaros lasija priekša jaunsudrabiņa balto grāmatu (un viņi abi joprojām veido kādu kopīgu atsauci viens uz otru)

tāpēc ar gandrīz apraudājos siltas svēdienas vakara asaras uz multenes beigām, tur, kur tā mūžība pieminēta