Vår tid er nå

23.5.05 09:36
vēl piemērotāku laiku kā vakar/aizvakar, lai būtu laukos, nevar iedomāties.
sestiedien ar Paulu braucām ar riteņiem uz zilokalnu. it visas krāsas bija tik košas, saule arī koša, kaut jau uz vakarpusi. tā ka brauc un dungo visulaiku pie sevis ko un atkārto cik skaisti, cik skaisti.
zilākalnā rosība: vietējie čaļi (kādi piecpadsmit) kurina ugunskuru, divi pensionēti onkuļi spriež par āderēm un enerģijām airādot, ka mēs lūk esot iebraukušas aiz ķieģeļa :) krauja lejā no kalna vilinoša. kādu brīdi stāvam un domājam: varētu vai nevarētu (tomēr ļoti stāva)
aizbraucām uz tuvējo ciemu, tur mazā vietējā veikaliņa vietā tagad Valmieras rimi: ūķis. ciešāk ielūkojāmies poliklinikas ēkā, kas tagad pamesta, iekša izvazāta un otru dzīvi atradusi dažādās vietējo saimniecībās, vietējo bērnu atdzīts spēļu laukums. bet māja bijusi tāda cēla, gandrīz kā maza pils vai muižiņa (tik staļinlaika) pat ar piebraucamo apli priekšā.
pavasara saule tam visam piešķir tādu skumju romantismu.

vakar stādijām kartupeļus, izmantoju iespēju nosauļoties.
jocīgi kartupeļu stādīšanā justies kā sienalaikā, bet forši.
tagad tāda piepildīta sajūta.

nezinu, vai šis ir īstais laiks ,lai iekārtotu SAVU dzīvesvietu (laika un naudas ziņā), pirmā sajūsma ir prom.

jau zināju, ka tā pa īstam neko negribu.
Mūzika: miss kittin: i com dot com
0 raksta ir doma