Man vajag vairāk, jā, man vajag!
Tikai jāsaņemas.

Un tomēr - ja es neuztvertu visu tik saasināti, tik ļoti nelaistu sev visu klāt, krāsas būtu gaišākas.
Ir taču labi tā, kā ir.
Kalns taču arī gāja pie Muhameda, ja jau citādi tiem nesanāca.
Es mainīšo, jā, es tiešām to varu, jo gribu.

3. mēneša 7. dienas ieraksts ir spēkā.
Prieks, ka vismaz mani uzskati kādreiz mēdz būt stabili un pierāda savu patiesumu atkārtoti. Daļējs prieks.
Bet es iemācīšos būt sev. Es iemācīšos.

Mēs neesam vairs tie, kas bijām.

Šī grāmata dara mani nemierīgu, tā liek man domāt un domāt.

Bet neko daudz vēl neesmu izdomājusi. Zinu tikai to, ka kādu dienu noteikti uzgleznošu apelsīnus.

Tur, kur trīs, vienmēr kāds kļūst priviliģētāks par citu.

Spānijas ritmi, saule visur un diena meiteņu priekiem.

Atdodiet man pavasari!!!

Ir rīts!
Agrs, agrs rīts. Un es tagad laikam beidzot iešu gulēt. Tikai tagad, kad pēc dažām stundām daudzi jau modīsies, bet es gulēšu pusi dienas.
Gluži kā tajās bezrūpīgajās vasaras dienās, kad nakts bija mana diena un agra rīta sārtā saule - visgaidītākais notikums.
Tikai šoreiz pilsēta ir pārāk liela un visu nakti starmeši izgaismo ielas, tāpēc nevar pateikt, kurā brīdī parādās saule. Vēl jau ne, es zinu. Bet es došos gulēt, jo ceru sapņot kaut ko jauku un mierpilnu. Es ceru.

Pasaule ap mani liekas pārāk uzbrūkoša.
Saasināta apkārtnes izjūta, bet reakcija - notrulināta.

Lūdzu, kāds, izslēdziet gaismu!

Es nejūtu gandarījumu par paveikto, tikai milzīgu nogurumu. Nepamet doma, ka viss jau vēl priekšā.

Pa logu istabā līst īpašā gaisma, snieg sniegs. Kas to būtu domājis - īpašā gaisma neaprakstāmi skaistā duetā ar sniegu.(!) Tik klusā un mierpilnā dailē raugoties, uz mirkli pat aizmirstas, ka jāelpo.

Alkstu izsmalcināta skaistuma..