aizveru acis un atkal esmu uz ceļa, un piepeši asajā līkumā pazūd asfalts, ir tikai ledus, mēģinu bremzēt ar motoru, braucam taisni grāvī, metu riņķī, braucam uz pretējo grāvi, griežos prom, bremzēju, apstājamies grāvja malā. klusums. blakussēdētājs sāk smieties. esot bijis episki. aizmugure turpina klusēt. atlikušos 20km slīdam uz 20km/h klusumā.

gada tumšākajās dienās esmu noķērusi jau 36 putnus. sen neko tik priecīgu neesmu darījusi. gaidu rītu, gaidu pavasari. ja jums arī vajag iemeslu dzīvot, cornwell university merlin bird app

šodien pusdienlaikā staigāju pa promenādi, klausījos putnus, skatījos uz kalniem saulē, gandrīz priecīgi. kamēr biju uz brīdi veikalā, turpat blakus uz ielas 6-7 reizes šāva, cilvēki bija mazliet apjukuši, bet citādi viss turpinājās, tikai bezpajumtnieka suns vēl kādu brīdi bija sabijies. veikala apsargs (smagi bruņots, te visur tādi) ieteica doties mājup. prasīju, vai tas ir tā normāli, nu jā, diezgan. šoreiz pat laikam visi dzīvi. pirms pāris dienām bija kārtējā mass shooting, vairāki gāja bojā.
parasti vakaros staigāju pa pilsētu, jo tad ir gandrīz tukšas ielas, tikai bezpajumtnieki sarāvušies salst. šonakt nekur negribas iet, skatos uz okeānu pa logu un ļoti priviliģēti skumstu.
ļoti gribas mājās.