Esmu nepatīkami pārsteigta(labi,pārsteigta varbūt ne,bet vīlusies gan) , ka filma "Dear John" patiesībā ir otreizēja pārstrāde filmai "The Other Side of Heaven". Vismaz , noskatoties treileri, radās tāds priekšstats.
škiet vairs nav iespējams iegūt ko jaunu, viss ir tikai otreizēja, trešreizēja un tā uz priekšu, pārstrāde.

Man šodien ir favorītdziesma. Ļoti tīk.
http://www.youtube.com/watch?v=1ablOSPY9BQ&feature=related

Es nesaprotu, ko jūtu un vai vispār ko jūtu. Bet apjukums jau laikam arī ir jūtas.
Labi, ka tā.

Tā vietā lai mācītos eksāmena pārkārtošanai, es klejoju pa Leonarda Koena takām un uzgāju interviju
( http://www.leonardcohenfiles.com/marianne2006.html ) ar Marianni. To pašu, kurai veltīta dziesma "So,Long, Marianne". Ļoti imponēja.
Stāsts piešķir dziesmai jēgu un nozīmi, piešķir būtību.
Vispār Marannes stāstītais likā par daudz ko aizdomāties. Jocīga tā jūtu pasaule, jocīga.

"My life resides in my body. You carry your entire past in your body. It is the one who remembers when there was pain. When there was joy. When there were difficulties and when you were afraid. And a couple of times today I have felt that I have held my breath. Memories stirred and woke, sort of." (Marianne).

Skaistākais video, starp visiem tiem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Un dziesma arī. Mmm.
http://www.youtube.com/watch?v=Y_PIadFsvDk&feature=related

Žēl, ka sapņus nevar izvēlēties.

Pat tagad, kad sežu krēslā, istabas noslēgtībā, es zinu, ka ārā viss plaukst un zaļo, un smaržo. Šī apziņa, šis pavasaris - tas ir tiiik skaisti.

Gāju pa ielu un jutos tik sveša pati savā valstī, tik sveša un viena. Tās bija ļoti netīkamas emocijas, dusmas, ko izraisīja kāda saruna skype tiaki pieauga, gāju iekrampējusies savā mazajā somiņā, somiņā ar saktiņu virsū un izmisīgi meklēju kādu, kas ierunāsies latviešu valodā. Bet neviena. Kad man zvanīja telefons , pašas "jā" likās tik mīļš bet reizē svešāds, neiederīgs un vientuļš.
Es dzīvoju divās valstīs vienlaicīgi. Un cilvēki mani nebeidz pārsteigt.
Dienas noskaņojums ir ļoti mainīga parādība.
Ak.

"Oh, i hear yo're dating my ex.

So... how do i taste?"

 

 

Daļēji tā tiešām sanāk..

Šī filma bija mana tikšanās ar netipisko. Tik interesanta un negaidīta interpretācija. Filma par skaistumu. Par to kā mēs redzam un kā neredzam lietas, cilvēkus, pasauli kopumā. Skaistums ir relatīvs, tas ir abstrakts. Itin viss ir diezgan abstrakts, jo ilgāk prāto,jo abstraktāks.

Emocijas, pārdomas un prieks, ka vēl ir šādas filmas.

 

 

 

 

Rīti universitātē ir klusi un tīkami, jau stundu sēžu mīkstajā dīvāniņā un baudu tādu klusumu + mieru, kāds dzīvoklī man sagaidāms tikai, ja pārējās mājokļa iemītnieces devušās prom.

*Tikko uz katedru zvanīja Skulte un ziņoja, ka kavēsies. Pirms manis ir vēl viena meitene. Uh. Šorīt gan tas mani īpaši nesatrauc, turklāt no šīs lēdijas jau tas bija gaidāms galu galā.

Robežas un mūri rodas mums iekšienē un tikai mūsu spēkos ir tos nojaukt vai nostiprināt.
Šobrīd manas robežas un mani mūri jau gandrīz nojaukti.
Bet viss ir tik mainīgs un nepastāvīgs, ka neko nevar zināt, neko nevar līdz galam paredzēt.
Atliek tikai izdzīvot mirkļus, lai pēcāk varētu atmiņas izvilkt no pagultes un noskatīties visu par sevi kā seriālā.

Izmisīgi ilgojos pēc dušas, nemazgātiem, izspūrušiem matiem maisīgā jakā un savās nepārāk iecienītajās biksēs, sajūtās mazliet izmisusi un arī diezgan nogurusi sēžu savas blondās dzīvokļa biedrenes krēslā un rakstu eseju, bet tad mājās pārrodas piparkūka un paziņo "Starp citu, tu lieliski izskaties".
Pasaule ir jocīga un cilvēku acis rāda dīvainas, nesaprotamas lietas.

Mana blondā dzīvokļa biedrene tikko zvanīja un jautāja vai es drīsktu dzert liķieri.
Es: "Tev šodien sakārojies tieši liķieri?!"
Viņa: "Nē,es vienkārši prātoju ko Tu arī vari."

Negaidīti mīļi tieši dienā, kad es nodomāju cik ļoti man šobrīd vajag kādu mēriņu.

Māsa padzēra tēju, iekāpa tramvajā un aizbrauca, bet es paliku ar smagu sirdi un kaudzi darāmā.

http://www.youtube.com/watch?v=x7spoPjx7hs

 

Dziesma essterei, bet viņa jau droši vien zina.

 

 

Vakara skriešana atmodina visas labās sajūtas un pasaule paliek viegla. Tūlīt piparkūka iznāks no dušas un būs mana kārta. Ir pavasaris!

Rutiņa bija atnākusi ciemos. Runājāmies, ēdām vafeļu torti, skatījāmies mammas jaunības bildes.
Viņa izsprieda, ka mans kaķis neēd cūkgaļu tāpēc, ka ir musulmanis.
Man jau sen pietrūka šādu mūsu sarunu.