Pārtieku no zaļās tējas un selerijām. Pavisam tīrā istabā, kur smaržo pēc vaska un lauku zālītēm.
Viss ir labi, nekas nav slikti, bet es nespēju iemigt un nespēju arī vairs neko akadēmisku.
Pavasarīga apātija.

Pavasarī pirksti ir auksti, man, lūdzu, tēju, bet nevajag cukuru, labāk pasmaidi silti.

Un vēl - es jau tagad zinu, cik ļoti man pietrūks jūras šalkoņas auto trokšņu vietā.

Šorīt centos atcerēties grāmatu "Pēdējais orks".
Internets, šis viedais mikrokosmos, man no jauna atklāja dažādos citātu iz šīs grāmatas.



No internetā izlasāmajiem šobrīd visvairāk :"Ne jau par savu godu ir jācīnās. No visām šai pasaulē iespējamām darbībām karš ir tas, kurā goda ir vismazāk. Vienīgais gods ir cīnīties un mirt tikai tāpēc, lai karš beigtos un vairs nekad nebūtu vajadzības karot atkal. Gods ir saprast, kad jākaro, un prast apstāties, kad karošanai var dalīt galu."


Bet zinu, ka tur bija vēl daudz tīkamu un apceramu vārdu, teikumu, ainu un notikumu.

Ā, un vēl : "Brīvība nebūt nenozīmē iespēju darīt to, ko gribas, brīvība nozīmē spēju uzņemties atbildību par pasauli."

Skaistākā performance kādu es pēdējā liakā biju vērojusi. Un labi vien, ka tikai ekrānā, jo tieši tik ļoti no malas ir redzama kopaina. Maģiski. tik taustāmi. Un arī sāpīgi, mazliet.


http://www.youtube.com/watch?v=1tndP407luk

Jau otro vecgada vakaru man prātā nepatīkamas, pat šokējošas ziņas, un arī šoreiz man jācenšas aizmirst un braši turēties.
Bet āpēc jau mēs nebeigsim jokot un smaidīt par mazās Elīzas izdarībām.
Viss vienmēr sajaucas kopā, studentu brokastis sajūtu līmenī ir mana ikdiena.

Māsas vīrs Ziemassvētkos ir tāds īgns un nervozs un cenšas pēc iespējas ātrāk nozust uz sava ledus.
Bet mēs kā jau sieviešbūtnes pazūdam virtuvē. Radio visu laiku skan ziemīgas un siltas dziesmas.
Šovakar došos uz Ziemassvētku dievkalpojumu, šķiet, ka pašai nemanot tas jau kļūst par tradīciju, baznīcas apmeklējums piešķir dienai saturu.
Vakar saņēmu Ziemassvētku apsveikumu pastā un tas bija tik neierasti, ka priecājos vēl ilgi, ilgi un labu laiku nevēru zeltīto aploksni vaļā.
(Paldies Enija!).

Fāk. Visu nakti pirms ļoti svarīgas un garas dienas sakarā ar spāņu valodu es noskatījos visas sērijas kādam seriālam.
Un beigas bija tizlas. TIZLAS.
Reizēm ir tā, ka kaut ko banālu skatos tikai tāpēc, ka pieķeros kādam tēlam un tad gaidu konkrētu iznākumu.
Nekā!
Tagad jācenšas ātri iemigt.

Spānu valoda nelien man galvā. Galva pilna ar kārdinājumu paŗiet pāri ielai un pierakstīties bibliotēkā, kas no ārpuses izskatās pēc veca šķūņa.

No rīta istabā varēja saredzēt izelpu.
Tagad elpot var mierīgi, tikai pirksti gan vēl ledus auksti.
Bet situācija uzlabojas.

Šobrīd man ļoti noderētu lai notiek kā filmās mēdz gadīties.
Kāds šobrīd varētu vienkārši izkrist caur griestiem. Vienalga vai tā būtu omīte ap 80 slēpotāju kostīmā, vai vīrietis kā no apakšveļas kataloga izkāpis (turklāt apakšveļu piemirsis), vai ar tumšo maģiju aizrāvusies tīne , manis pēc tas var pat būt kāds hipster jaunietis.
Vienalga, vienalga.
Galvenais ir tas būkšķis un pomps.
Es vienkārši šobrīd ļoti alkstu jaunu vēsmu.

Daudz laimes, Latvija!
Par godu Tavai dienai es uzcepšu draugam pankūkas un paslavēšu kaimiņu suni.
Lai burkāni Tavā zemē aug lieli un sārti!

Ļoti vēlos piekrāt saldumu kasti. Nu to, kas filmās parasti ir ar bulīmiju sirgstošām meitenēm.
Es gan pagaidām ar bulīmiju nesirgstu, vinekārši gribu, lai brīžos, kad liekas - dzīve ir liela rijīga harpija, es varētu izvilkt no pagultes savu saldumu kasti, vienaldzīgi uzgriest muguru tāi neprognozējamajai mežonei un pati pašapmiernāti pieēsties gardumus līdz ūkai.

Man aizraujas elpa viņu vērojot. Prieks, ka viņš ir un rada ko tik skaistu. Nē, līksme skan atbilstošāk.
http://www.youtube.com/watch?v=1SrHRc5sDpU&feature=related

"Cik Bērziņas vajag lai ieskrūvētu spuldzīti?"
"Vienalga cik Bērziņas, tik un tā pasauks Zaltānu."
by KKZ

Lietus bija apēdis rudens pastaigas un gājienus uz veikalu pēc kolas un kāda "mmm, šito es gribu" nieka. Viņas sēdēja istabā un bija pilnībā piemirsušas par vajadzību izpildīt akadēmiskus pienākumus, attaisnot līguma spēku. Viņas stiprināja citas saites. Tās saites, kas nodrošina - tu tiksi pieņemta pat tad, kad jau būsi gandrīz pazudusi, devusies prom ar atturības ekspresi. Biļete - vienvirziena.
Un līgums šeit neuzrakstīts, neizteikts.
Vienkārši ir zināms - nav svarīgi kādi ir nākotnes sapņi, kur tu iepērcies, cik naudas tev ir nepieciešams, cik ir un cik būs.
Svarīgi ir tas, ka kopā zem vienas segas ir jautrāk, smiekli ir skanīgāki, kola tiek patērēta kā tiktu patērēts ūdens pēc ilga sausuma laika beidzot atgūstot akas saturu, un smiekli kļūst vēl skanīgāki, tādi, ka liekas- šķiet dzēriena saturs ir mainījies tikai tāpēc, ka glāze ir paredzēta vīnam-.
Lietus nesamērcēja viņu drēbes, steigā nenolūza neviens papēdis, jo sestdienas vakara vienīgā ceļazīme bija - pēc dažiem soļiem smiekli un miers.

Rīts bija lietus un vēja pilns. Pelēks un smags rīts.
Viņa soļoja uz ikdienišķo mērķi pierasti ātri, bet vienladzīgi, līdz viņu apturēja kāda sieviete balinātiem matiem un debesmannas rozā lūpukrāsu, kas pavisam noteikti nebija taupīta šīm lūpām. Jautāts tika pēc uļica Kuldīga. Nedrīkst gan nenovērtēt to, ka neizpalika arī izviņice un pažalasta.
Ja viņa mācētu tekoši runāt krievu mēlē, tad iespējams raiti un ātri atbildētu līdzvērtīgā valodā.
Tomēr uzrunātā pajautāja vai sieviete saprot latviski. "Nē" svešiniece atbildei izmantoja latviešu valodas nolieguma vārdu, īsi, vienkārši bet ļoti skaidri. Meitene nopūtās, mazliet centās pārvelt pār lūpām skaidrojumu krievu valodā, bet vārdi sanāca greizi, šķībi un bez 100 gramiem nesaprotami. Padevusies šajā cīņā ar svešvalodu, viņa atgriezās pie dzimtās valodas :"Nogriezieties tur, tad ejiet taisni, varat arī iet pa to ielu un taisni, nav pārāk tālu." Sieviete šķiet pēkšni bija piedzīvojusi apskaidrības mirkli, jo dzirdētais tomēr bija pavisam skaidrs un saprotams. "Spasiba baļšoj" viņa noteica un lēni devās Kuldīgas uļicas meklējumos. "Lūdzu", nomurmināja meitene un turpināja mērķa sasniegšanas ikdienas rituālu.