Rīts bija lietus un vēja pilns. Pelēks un smags rīts.
Viņa soļoja uz ikdienišķo mērķi pierasti ātri, bet vienladzīgi, līdz viņu apturēja kāda sieviete balinātiem matiem un debesmannas rozā lūpukrāsu, kas pavisam noteikti nebija taupīta šīm lūpām. Jautāts tika pēc uļica Kuldīga. Nedrīkst gan nenovērtēt to, ka neizpalika arī izviņice un pažalasta.
Ja viņa mācētu tekoši runāt krievu mēlē, tad iespējams raiti un ātri atbildētu līdzvērtīgā valodā.
Tomēr uzrunātā pajautāja vai sieviete saprot latviski. "Nē" svešiniece atbildei izmantoja latviešu valodas nolieguma vārdu, īsi, vienkārši bet ļoti skaidri. Meitene nopūtās, mazliet centās pārvelt pār lūpām skaidrojumu krievu valodā, bet vārdi sanāca greizi, šķībi un bez 100 gramiem nesaprotami. Padevusies šajā cīņā ar svešvalodu, viņa atgriezās pie dzimtās valodas :"Nogriezieties tur, tad ejiet taisni, varat arī iet pa to ielu un taisni, nav pārāk tālu." Sieviete šķiet pēkšni bija piedzīvojusi apskaidrības mirkli, jo dzirdētais tomēr bija pavisam skaidrs un saprotams. "Spasiba baļšoj" viņa noteica un lēni devās Kuldīgas uļicas meklējumos. "Lūdzu", nomurmināja meitene un turpināja mērķa sasniegšanas ikdienas rituālu.