Friends

Vārdiem un to nozīmēm ir ļoti interesantas īpašības. Mani bez ironijas izklaudē mēģinājumi citās valodās runājošiem izskaidrot vārdus "sniegpulkstenīte" un "skaņdarbs", bet kad kāds pajautā, kas ir Ozempic, es sāku apzināties vāru patieso ietilpību, kā arī limitētās iespējas komunicēt ar tiem. Pirmkārt, mums tiešām ir unikālas iespējas vārdus iegūglēt, un iepazīties ar plašāku kontekstu pašiem, bet es arī saprotu, ka pajautāt kādam citam, kalpo mazliet citiem mērķiem, kā vienkārši sevis izglītošana par kaut kādu lietu. Otrkārt, es saprotu, ka tā obligāti nav nepareiza atbilde ļoti plašā kontekstā, bet tik pat pamatoti būtu iebilst, ka Ozempic ir zāles pacientiem ar diabētu, nevis notievēšanas zāles. Un šim vienam vārdam ir tik daudz saistības ar sociālām parādībām un informatīvo telpu, ka to nav iespējams ietilpināt cibas komentārā. Var jau, protams, mēģināt to ietipināt ļoti garā cibas komentārā, bet man ir bažas, ka šajā mēģinājumā šim vārdam rastos jaunas nozīmes, un tas jau sāktu līdzināties mēģinājumam "izlasīt visu internetu".

Un jā, visi personāži šajā stāstā nav izdomāti, un visas līdzības nav tikai sakritība, es vienkārši nevēlējos iesprausties ar savu filozofiju svešā diskusijā, un vēlējos izvairīties izklausīties nosodoši.

Kur jūs pērkat vinila plates internetā, ja gribat ātri un lēti, un negribat atbalstīt Džefu Bezosu?

Kurš ir labākais bezmaksas attēlu pārveidotājs? Ir kaudze pusgadsimtu senu fotogrāfiju, ko derētu sarindot interesantā projekcijā uzlabotus un varbūt animētus. Reimagine iekrāso nedabiski un animē kā zombijus, savukārt xphoto ļauj tikai vienu bildi dienā.

Laukumiņā kāds apmēram 10 gadus vecs zēns jautāja, vai es protot krievu valodu. Atbildēju, ka pārāk labi nē.
“Es tev iemācīšu, atkārto pēc manis - ma-ši-na!”

Pavīdēja ziņa, kuras autentiskumu es neņemos novērtēt, ka Disnejs ir atlaidis kaudzi Marvel darbinieku. Nav pārāk sarežģīti iedomāties, kas izraisījis šādu lēmumu. Domāju, ka kustīgas bildītes mākslīgais intelekts varētu saražot gana labi no jau radītā Disneja intelektuālā īpašuma. Varētu teikt, ka skatītājiem ir iespēja protestēt pret šādu rīcību, boikotējot mākslīgā intelekta radītās filmas, bet tad iedomājos, kāda ir varbūtība, ka to darītu Marvel auditorija? Ja man jāmin, tad ne pārāk liela.

Bet jā, šī nebeidzamā diskusija par rīku un sociālekonomiskām pārmaiņām, pie kurām noved cilvēku lēmumi. Cilvēki ir tie, kas pieņem lēmumus par to, kā attiekties pret saviem darbiniekiem, un cilvēki ir tie, kas pieņem lēmumus par to, vai būvēt datu centru kaut kur tuksnesī, vai blakus kādas esošas kopienas ierobežotiem resursiem.

Manas bērnības skolas direktors, plašāk pazīstams kā bijušais viena kroga īpašnieks, kādu laiku atpakaļ sāka internetos postēt pārspriedumus par dažādiem politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Mazliet būmerisma, bet bez nevajadzīgas agresijas, ar spēju uz racionālu dialogu, un kopumā pozitīvi izcēlās uz pārējo būmeru fona. Viņu satrauc publiskā sektora tēriņi, liels entuziasms par mazo uzņēmējdarbību kā risinājumu nokāpšanai no nodokļu maksātāju naudas adatas, un kaut kāds aizvainojums uz Progresīvajiem, par kuriem viņš ir balsojis iepriekš. Pamanīju, ka viņa pārspriedumos sāk iezagties vārds "marksisti", un pārspriedumi par to, kā sociālisms mūs visus izputināts, kas no malas izskatījās tā, ka viņš arvien vairāk sāka ieslīdēt pārējo būmeru apziņas telpā, taču vēl spēja noturēt racionālā spēlētāja seju. Kādu retu reizi es pie viņa esmu kaut ko iekomentējis, un reizēm jautājis, kas īsti notiek ar šīs dīvainās leksikas parādīšanos? Tad pienāca brīdis, kad viņš paziņoja, ka būšot Hermaņa partijas biedrs, un tad man tapa mazliet vairāk skaidrs, kāpēc šīs izmaiņas retorikā.

Es atceros tos laikus, kad Hermanis sāka murgot par Eiropas iznīcināšanas plānu, aka great replacement conspiracy, bet pēc visa spriežot, esmu izvairījies no pirmavota, un pārsvarē šo visu zinu no citu cilvēku refleksijām. Šorīt ieraudzīju viņa tekstu par to, kā Progresīvie ir nāves idialoģijas partija, un ir padomju represiju turpinātāji. Nevāji. Jāsaka, ka es nevarētu izvēlēties, kas man šķiet pieņemamāk - pilnīga šīza, vai populisms uz steroīdiem, bet tas arī nav tik svarīgi. Kas man likās interesanti, ka acīm redzot Hermanim šķiet, ka Šlesers nespēj nosegt visu piedāvājumu pēc kristīgā konservatīvisma vājprāta, un mums vajadzētu vēl vienu šādu politisko spēku. Un kaut kādā ziņā man tagad ir prieks, ka Hermanis ir saņēmies dibināt jaunu partiju. Es pārstāvu to pārliecību, ka cilvēkus nav iespējams pārliecināt ar racionāliem pārspriedumiem, un ja vien mums dzeramajam ūdenim nav sākuši pievienot smagos metālus, sabiedrības mentāli nestabilā daļa ir aptuveni konstants procents. Tas savukārt nozīmē, ka šim elektorātam tagad būs izvēle izvēlēties starp Šlesi un Hermani. Which is, you know, a good thing.

Privātās ziņās - kaut kāda romantiska sajūta par aliņu vakarā manī nav pavisam izgaisusi. Sure, kviešu alus garšo ok, bet kopējais gandarījums par šo pieredzi kopumā ir mīnusā. Turpinu nonākt pie tiem pašiem secinājumiem, un būt pārsteigts. Kas liek domāt, ka varbūt tā vietā vajadzēja uztaisīt kādu dzērienu ar ierūgušo cidoniju sīrupu. Varbūt trāpītu pa tiem pašiem garšas sensoriem, izslēdzot visu to, ko pienes alkohols. Bet neskatoties uz to, ka man nav nekādas patikas bakstīt telefonu, adīt, lik puzli, vai ko nu vēl tur cilvēki tipiski dara, kaut kāds instinkts pieturēties pie ēdiena vai dzēriena manī tomēr ir. Gluži katru otro vakaru es nevaru skrūvēt IKEA mēbeles, kas ir mana atslodze no mentālās spriedzes. Ir konstanta vēlme kaut ko rosīties. Filmu skatīšanās kinoteātrī ir izņēmums, kur es varu nolikt malā jebkādus stimulantus uz trim stundām. Nez, varbūt jāsāk staipīties uz paklājiņa?

Tikko redzēju fragmentu, kur Domburs uzdod jautājumu - kur sākas homofobija?

Šlesers kā parasti nebija ieinteresēts atbildēt uz jautājumu, bet bliezt savu sakāmo, un paziņoja, ka viņa partija ir gatava tolerēt jebkuru individuālu izpausmi (citiem vārdiem, protams), bet pārmeta to, ka vispirms tika prasīta tolerance, bet tagad jau šo visu neķītrību uzspiež mācīt bērniem skolā. Ir pilns ar visādiem informatīviem materiāliem, kāda ir kristīgi-komservatīvo kareivju stratēģija cīņā par dažāda veida brīvību ierobežošanu, neiešu atkārtoties, bet mani sajūsmināja fakts, ka Šlesers pārmet tieši to, ko homofobijas aktīvisti dara vai darītu paši. Es esmu diezgan drošs, ka krītot vienam pīlāram, netiktu paziņots par uzvaru un līdzsvara iestāšanos, bet sāktos cīņa par nākamo, un turpinātos mēģinājumi virzīties tajā virzienā, kur paziņot, ka gejus vajadzētu salikt koncentrācijas nometnēs vai nošaut, būtu vārda brīvība.

Bet šajā sakā mani satrauc doma, ka varētu būt taisnība, ka kāds dzirdot šādus mērenus izteikumus, varētu padomāt, ka Šlesers ir ok viņa vērtību pārstāvis. Var jau būt, ka es arī ņemtu par baltu patiesību kādas jaunuzlēkušas politiskās zvaigznes izteikumus, bet nespēt lasīt starp rindām tam, ko saka tādi rūdīti caurkrituši veterāni, man šķiet drusku absurdi. Var jau būt, ka tā nav taisnība, un tur apakšā ir kādi citi motīvi, bet man līdz galam nav skaidri kādi. Tai pat laikā anekdotes par to, ka cilvēki ir gatavi paciest neērtības, ja kaimiņam iet vēl sliktāk, izrādās daudz patiesākas, kā varētu likties, un laikam pat ir pētījumi, kas šo tēzi apstiprina. Varbūt tas.

Daži notikumi un sapņi man atgādināja vienu epizodi. Bija kāds svinīgs pasākums, kurā es jutos kā iemaldījies svešinieks, kas trigerēja nomāktības epizodi. Man radās vēlme, ja man būtu tāds tehniskas iespējas, ieiet labierīcībās, un tur izšķaidīt savas smadzenes pa glamūrīgajiem griestiem. Šī nebija ne pirmā, ne pēdējā tāda epizode, tāpēc es devos pastaigā prom no visas burzmas, lai apslāpētu šo iekšējo krīzi. Tikmēr pasākuma norises vietā sākās cita krīze, jo mani sāka izmisīgi meklēt. Tur pat bija iesaistīti cilvēki no diezgan senas manas pagātnes, kas tikai vairoja sireālo sajūtu. Pēc tam sekoja pārmetumi par to, ka es nevaru tā vienkārši pazust, kas tanī laikā man bija tipisks sevis pasargāšanas rīcības plāns.

Vispirms tas man izgaismoja faktu, ka man ļoti sen nav bijušas šādas epizodes, kas sākās kaut kad pusaudža gados. Bet vēl tas man lika padomāt par to, kā ir dzīvot kopā ar kādu, kuram ir, piemēram, depresija. Tā ir tāda kā žonglēšana starp savu vajadzību neignorēšanu un cilvēcīgu iejūtību pret otru cilvēku. Ir stulbi ļaut visu paslaucīt zem "es nevaru citādāk" paklājiņa, un ir jāmeklē risinājumi, lai otrs cilvēks varētu brīvi piepildīt savas vēlmes, vajadzības un intereses, bet nepadarīt arī par vainīgo to cilvēku, kuram šis viss nav tikai par "savākšanos", bet ir smaga cīņa ar saviem demoniem.

Beidzot saņēmos šeit pajautāt... kas notika ar cibiņu Darkans?

Es te pēc pasākuma iedomājos, vai mana nespēja un nevēlēšanās iesaistīties sarunās, nerada iespaidu, ka es esmu diezgan arogants? Mani īpaši nesatrauc, ko par mani domā svešinieki un lielā mērā arī kolēģi. Ne tā, ka es mēģinu būt rupjš pret svešiniekiem, bet es jūtos diezgan dezorientēts, kad kāds mani pēkšņi uzrunā, kā arī es nemēģinu atbilst kaut kādiem nevienam nesaprotamiem nerakstītiem likumiem. Ar kolēģiem ir vienkāršāk, jo viņi bieži nepamana, ka diskusijai aizvirzoties prom no profesionālās, es pārstāju runāt. Savukārt iederēties kopienā es gan gribētu, un regulāri atgadās epizodes, kas varētu radīt grūtības atkārtotā mēģinājumā salauzt ledu.

Pēdējā pasākumā mani uzrunāja kāda sieviete, un pēc tam, kad noskaidrojās, ka es nerunāju lietuviski, pēc dažām frāzēm es piedāvāju viņai padzerties, un pēc tam aizpisu prom. Neizslēdzu, ka tā nebija pirmā šāda veida epizode tajā vakarā, un noteikti tādas ir bijušas citos pasākumos, bet kaut kā šoreiz es iedomājos, ka varbūt tā nevajadzēja darīt. Diezgan dramatiski ar small talk man iet gadījumos, kad ar mani runāties nāk džeki, un atliek vien minēt, kurš no abiem scenārijiem šis ir, kāpēc šī saruna ir neveikla kā pamatskolā. Par laimi tas notiek tā retāk. Sievietes parasti nesāk sarunu par "laikapstākļiem", tāpēc es kainda varētu saņemties, un vairāk kontribjūtot šādos mēģinājumos, tad varbūt nebūs jautājumi, kur es tāds esmu uzradies, neskatoties uz to, ka es jau kuro gadu esmu šajā vidē. Pieņemu, ka tieši cilvēki, kas pazīst visus pārējos, ir tie, kas uzdod jautājumu: "Who the fuck are you?" Nu, varbūt bez "fuck", bet tas tā emocionālai nokrāsai.