 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
universflora's Journal
Atkal tu saproti, ka esi ar galvu tur,kur pat negribi iebraukt ar kāju vai ar pliku roku. Šodienas mācība nav, tā izpaliek gluži kā mēsli. Patiesībā, tie jau nekur nepaliek, tie ir un mēs tos negribam ne redzēr ne just. Labāk neko, ja visu tad visu..bet vienu gan nē.. Ir pretīgi nomācoši un tikpat dīvaini saldi emociju sūdi. Šodien sūdi. Vissa šodiena ir sūdi. Es to izmantoju kā sūdu var izmantot. *HEI,KO TU RUNĀ, KĀ DIENA VAR BŪT SŪDS?! ATVAINO. - Es esmu sūds. *SKAN TAISNĪGĀK. -paldies, es esmu šodienas galvenaiz varonis- Sūds.
SŪDI.
Rosīgi bezpalīdzīgais prāts,kas vien cer uz kādu salda klusuma brīdi, kamēr rojālais bomzis ar savu universālo spļāvienu nogalinās visu mikrobu variāciju, tikmēr es iešu uz dušas pusi, novilkšu visu savu otro ādu un likšu to izmazgāt tīri baltu no vakardienas un iepriekšējās dzīves karmas paliekām.
Es gribu Tevi novilkt no taviem sasodītajiem augstumiem.
Izkāp ārā no tā traktējamā uzvaras tērpa, sniedz roku pretī man un atļauj sevi pasaulei valdzināt.
Nomet iedomāto lauru kroni.Nāc pie manis ,gribu tev vēl pēdējo reizi maigi apvīt rokas.
Nevar izbēgt no šķietami visas pasaules sāpēm, bet zem manām, zem manām rokām tā būs tikai mūsu pasaule.
Vēl pēdējo reizi glāstīt tavu kaklu vēlos, maigi pieskarties, un trīcēt blakus tev. Jo tu reiz biji Varonis.Vairs ne.
Vēl mirkli skatīt tavas acis un baudīt tavu skatienu oāzi, tavu lūpu tuvumu un augsto sabiedrību.Vēl klusu brīdi, un tad laiks ir iet.
Es noasiņošu viena. bez cenzūras un liekām sentimentālām izpausmēm.
Man zvanīs un ziņos neglaimojošas ziņas. Bet kamēr vēl neesmu tur, es paņemšu riteni,aizbraukšu uz veikalu notriekšu visu savu naudu un pēdējās pašcieņas paliekas.
Smērēju savus tukšos smieklus pret sienu.Līmēju arī. Šovakar īsti cilvēki uz ielām. Pati vienu redzēju. Stalta sieviete ar uzgrimētu seju. Leikas,ka viņas mākslīgo smaidu biju, kur redzējusi.. varbūt televīzijā? Atcerējos, tā bārbija, kurai kājas garākas par žirafes kaklu, lūpas lielākas kā mērkaķim pakaļa un seja tik lepna, kā pelei akna. Ieskrēju ar galvu stabā,ietriecos,un sadragāju savas jaunās brilles. Pamodos ar saviem skaļiem smiekliem. Atkal aizrijos un nomiru. Vairs gan nepamodos cilvēkus arī nesatiku.
No ārpuses diezgan piemīlīgs un gaišs radījums.
nedaudz skaļāk kā domas galvā*Resna un neglīta, lai sapinas savas elles vēmekļos un rāpo pa naglām izsistos dēļos, lai sažūst viņas kreveles , lai pēdējais ko viņa redz ir savi slīkstošie bērni.
- Tu esi viens sātana izdzimums. Neklātienē tevi vajadzētu sūtīt pie mana vīra, lai norunā šis arī tādu pašu runu tavas mātes priekšā.
Iesita man pļauku guļošais līķis un sacēla manus pušumus stāvus.
No tās reizes es neatvēru savu muti.