Septītā daļa. Niks nonāk nozieguma vietā un pamana šādus tādus sīkumus, pirmais sīkums tāds ka vecais nogāzies no kraujas un apakšā guļot izskatās pēc precīzi uzzīmēta “K” burta, pieķēris sevi pie šīs domas viņš nopriecājas ka mazais Aleksandrs nav līdz jo tad diezin vai vēl kāda cita asociācija par “K” burtu nāktu viņam prātā. Vēl apkārt ir daudz neizprotamu pēdu un Niks izsauc veselu fotogrāfu brigādi lai
Iemūžinātu visus pierādījumus. Brīdī kad sameties tumšs Niks atceras par puiku un aklo vīru kuri sargā paukošanas treneri. Tad kad lielā steigā viņš nonāk pie savas mašīnas stāvvietā pie sporta skolas izrādās ka puika tieši pirms maza mirklīša iemidzis, bet ārdurvis skolā nav klaudzējušas, tāpēc liekas ka paukošanas treneris nav aizgājis. Tā ir tiesa, jo aptuveni pēc piecām minūtēm paukošanas treneris iznāk no skolas un dodas pie savas automašīnas. Viņi seko paukošanas trenerim un nonāk pie kādas privātmājas, pie kuras jau pulējas daudz dažādu vecumu dažādi cilvēki. Liekas ka viņu pazīšanās ir kādu dīvainu apsvērumu vadīta. Viņi gandrīz nesarunājas savā starpā. Vēl liekas ka viņi visi ir diezgan noguruši. Paukošanas treneris iedvesmots ar visiem sasveicinās un aicina visus iekšā. Pēc kāda laika ložņājot gar māju Niks ielūkojas pa pagraba logu un ierauga kā treneris katram no klātesošajiem cilvēkiem telpā ar sagatavotām vienas krāsas segām, matračiem un spilveniem dod vienādas zilganas tabletītes. Dažiem cilvēkiem gultās ir ielikti speciāli paaugstinājumi. Niks izsauc papildspēkus un gaida palīdzību, cerot ka maniakālais treneris nepaspēs saindēt visus cilvēkus. Tad kad ierodas papildspēki, kuri izlauž Nika pagraba durvis, izrādās ka Paukošanas treneris ir iecerējis izveidot krācošo cilvēku orķestri un šie cilvēki kuri atrodas viņa pagrabā ir viņa pirmais mazais koris. Niks sašutumā un kaunā aiztraucas mājās.

Astotā daļa.
Niks un mazais aizmigušais Aleksandrs dodas uz mājām. Daudzas reizes zvana telefons un Niks nesaņemas pacelt klausuli, jo kauns un negribās taisnoties. Tad kad viņš saņemas un tomēr paceļ klausuli izrādās Nikam zvana lai paskaidrotu ka meita ir atrasta un kas dīvaini tad pēdējā viņas darba vieta ir pansionāts kurā dzīvo vecā kundze. Atstājis Aleksandru kaimiņienes uzraudzībā Viņš uzmeklē Meiteni un viņa neslēpjoties paziņo ka zina savu tēvu , ka jā, esot viņu izsekojusi un ka viņa nekautrējas no tā ka viņu ienīst. Meitene ienīst Ž.G. tāpēc ka tas pametis viņas māti un mātes nākošais vīrs kuru viņa pēc tam tikai aiz izmisuma apprecēja iebaroja sievietei stipru indi mēģinot izraisīt abortu. Meitene atbraucot mājās no internātskolas atrod māti pavisam vārgu un nozilējušu. Māte izdzīvoja, bet pateicoties pilnīgam ticības zudumam pamazām izdzisa. Meitene pēc mātes nāves aizsūtīta studēt medicīnu uz Ameriku un atgriezusies tikai šī gada sākumā. Izsekojusi un mēģinājusi atrast līdz tam brīdim kamēr dažādu viltīgu kombināciju rezultātā, piespiedusi veco kundzi Niku izsaukt. Bet ieraugot viņu plāns mainījies, licies ka nogalināt viņu un atriebt māti būtu par daudz šim cilvēkam. Licies ka savu sodu viņš ir saņēmis zaudējot redzi, vēl viņa noklausījusies to ko tēvs teicis par savu redzamo darbu un viņai patiešām palicis viņa žēl. Niks jūt ka meitenes priekšnamā smaržo pēc jūras pārmeklējot viņas apavus pamana ka vienām no viņas kurpēm ir smilšaina un mitra zole. Acis viņai ir saraudātas un alibi viņai nav. Tāpēc negaidot ne mirkli viņa tiek nogādāta iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā.