Iekopēšu arī šeit.

Paldies 2025! Šis ir gads, kurā es kļuvu par mammu, caur to dodoties grandiozā iekšējā ceļojumā.

Vēl pirms dzemdībām sapnī biju pie upes, kuras straume bija sadalīta uz pusēm – viena puse plūda lejup, otra - augšup. Pa lejup plūstošo straumi peldēja mirušie ar varavīksnes krāsu lakatiņiem ap galvu. Es stāvēju augšup plūstošajā straumē un atvadījos no tiem, kas aizpeldēja.

Citā sapnī izlaidu no bēniņiem trako sievieti - to sevis daļu, kuru šķitis drošāk slēpt no citiem un sevis. Tā, ļauni smīnēdama, mēģināja mani nogrūzt no kāpnēm, kaza tāda.

Vēl bija sapnis, kurā līdzīgi kā filmā Fight club uzspridzināju dažas ēkas, simboliski atbrīvojot sev no toksiskām vidēm, kurās esmu jutusies iesprostota.

Un tad vēl viens, pavisam nesens sapnis: stāvu pie loga vecāku guļamistabā. Istaba ir pavisam tukša, izņemot kārtīgi saklātu gultu. Es stāvu un skatos ārā uz ziedošu dārzu.

Lai kļūtu par mammu, man vajadzēja atlaist mirušo, atbrīvot iekšējo spēku un attīrīt telpu, lai tajā būtu vieta dzīvībai.

Ko nākamgad? Turpināt ļauties šim ceļojumam, lai kurp tas mūs nesīs.

Ķepas zina ceļu.

es jau neko, to feisbuks

no sākuma ielēju kompī ūdeni, tas tākā parīstījās, bet, paldiesdievam kaut kā pats sasusēja. Tad bija vesela ņemšanās ar, abās mājās, aizsalušiem ūdensvadiem, diebu pār kalnu pie ineses pēc ūdens bačokiem, Tad es saprotu, ka tas zirga gads tāds izslāpis un uz ūdeni tendēts.

Vakar braucu Dagdā, paikas un koppapīru pirkt, riktīgi izbaudīju mazpilsētas šarmu, cilvēki, izņemot veikalus, saprotams, atrodas tieši tik attāli, kā man tīk. Nu, tur pusotra stunda jākvern līdz autobusam atpakaļ.

Pirmo reizi mūžā man ir laikapstākļiem atbilstošd mērtelis ar milzu kapuci, paldies mammai, kas pati bija aizmirsusi, ka tādu sev pasūtījusi un norakusi skapī. Ideāli, es jums teikšu. Tad nu kaifīgi maršēju, turpun šurpu, pa rūpīgi iztīrītiem celiņiem, cepuri nost Dagdas domes darbiniekiem, jejbogu, viņi pat no soliņiem parkā bija kārtu nogrebuši.un tas bija bišku pirms deviņiem, pēcsvētku, ta, pirmajā dienā. Jā, elpot un dzīvot te ir vieglāk. Un par cilvēkiem te gādā rūpīgāk.

Toties ar Balto Dāmu vakar sanāca kāzuss. Pēc Dagadas skatos, neskrien pretim, guļ, paslēpusies, zem beņķa, smagi dveš, tā čerkstīgi, visas acis samiegtas un asarainas, saprotu, nu ir sūdi laikam, deguns arī, taustu, sauss un karsts, nu, zvanu vietējai vetārsttei, sak, tā un tā, viņ saka, labi neizklausās, vediet šurp. Meklēju transportu un traucām.

Lai diesapžēlojās, kas notika pa to vetārstes galdu,i špricēja i zobakmeni tīrija baismām knaiblēm, i nagus grieza, acīs dzeltenu pilināja, i dirsā termometru sprauda.

Nujā temperatūra bija un iekaisums na ļico, bet mājās es atbraucu, trīcošām rokām un kājām un pieprasīju mammai uzlievi ieraut. Jejbogu, labāk pašam divas stundas urbt zobus, nekā uz šito visu noskatīties un turēt to nabaga ķepu un pašu.

Gadu viņai, pēc zobiem, esot vairāk kā vienpadsmit, tākā saimnieki ne velti neatbildēja uz manu esemesku no takša, kad vedu mājās, sak, kura gada izlaidums ta meitene konkrēti ir. Bet nu, man jau vienalga, galvenais, lai zem beņķa neelš iun kādu laiku man vēl ir.

Vārdu sakot, tādi satraukumi mūsmājās.
Tagad astoņas dienas jākapā tabletes pastētē Dāmai, jo nu tā rīklē bāžšana ir dramatiska, es jau nu nevaru un Dāma arī ir stiprs pretnis šitam, šorīt mēģināju, jau trīs stundas atkal zem tā beņķa, dziļi sašutusi, kaut arī pielabinājos ar desu pēčāk. Ne ne.

Šodien paskats labāks, bet atceroties vakardienu pa to vetārsta kabineju, aš krampī iekšas rauj, diespas.

Migrēju no viena telefona uz otru. Gribēju uzlikt SCApp, lai var viegli un ātri iebakstīt tekstus, bet vairs neatrodu to.
/me total looser, need help! Varbūt kāds var ieteikt risinājumu?

Reklāmas devīze: Take your favourite pens with you anywhere!

Viņi pārdod tādu maciņu, kurā var iebāzt piecas pildspalvas.

Vai man ir piecas mīļākās pildspalvas? Divas, varbūt.
Kuras ir tavas piecas mīļākās pildspalvas?

Upd. Pēc tam, kad ierakstīju šo cibā, man feisbukā parādījās jauna reklāma ar devīzi: This isn’t just a pen case.

iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzĀmies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome tikmēr sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi,

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigU kakla ielokā, ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu, mentālu veselību un kādu oriģinālu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.

Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?

ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?