Septītā daļa. Niks nonāk nozieguma vietā un pamana šādus tādus sīkumus, pirmais sīkums tāds ka vecais nogāzies no kraujas un apakšā guļot izskatās pēc precīzi uzzīmēta “K” burta, pieķēris sevi pie šīs domas viņš nopriecājas ka mazais Aleksandrs nav līdz jo tad diezin vai vēl kāda cita asociācija par “K” burtu nāktu viņam prātā. Vēl apkārt ir daudz neizprotamu pēdu un Niks izsauc veselu fotogrāfu brigādi lai
Iemūžinātu visus pierādījumus. Brīdī kad sameties tumšs Niks atceras par puiku un aklo vīru kuri sargā paukošanas treneri. Tad kad lielā steigā viņš nonāk pie savas mašīnas stāvvietā pie sporta skolas izrādās ka puika tieši pirms maza mirklīša iemidzis, bet ārdurvis skolā nav klaudzējušas, tāpēc liekas ka paukošanas treneris nav aizgājis. Tā ir tiesa, jo aptuveni pēc piecām minūtēm paukošanas treneris iznāk no skolas un dodas pie savas automašīnas. Viņi seko paukošanas trenerim un nonāk pie kādas privātmājas, pie kuras jau pulējas daudz dažādu vecumu dažādi cilvēki. Liekas ka viņu pazīšanās ir kādu dīvainu apsvērumu vadīta. Viņi gandrīz nesarunājas savā starpā. Vēl liekas ka viņi visi ir diezgan noguruši. Paukošanas treneris iedvesmots ar visiem sasveicinās un aicina visus iekšā. Pēc kāda laika ložņājot gar māju Niks ielūkojas pa pagraba logu un ierauga kā treneris katram no klātesošajiem cilvēkiem telpā ar sagatavotām vienas krāsas segām, matračiem un spilveniem dod vienādas zilganas tabletītes. Dažiem cilvēkiem gultās ir ielikti speciāli paaugstinājumi. Niks izsauc papildspēkus un gaida palīdzību, cerot ka maniakālais treneris nepaspēs saindēt visus cilvēkus. Tad kad ierodas papildspēki, kuri izlauž Nika pagraba durvis, izrādās ka Paukošanas treneris ir iecerējis izveidot krācošo cilvēku orķestri un šie cilvēki kuri atrodas viņa pagrabā ir viņa pirmais mazais koris. Niks sašutumā un kaunā aiztraucas mājās.