Astotā daļa.
Niks un mazais aizmigušais Aleksandrs dodas uz mājām. Daudzas reizes zvana telefons un Niks nesaņemas pacelt klausuli, jo kauns un negribās taisnoties. Tad kad viņš saņemas un tomēr paceļ klausuli izrādās Nikam zvana lai paskaidrotu ka meita ir atrasta un kas dīvaini tad pēdējā viņas darba vieta ir pansionāts kurā dzīvo vecā kundze. Atstājis Aleksandru kaimiņienes uzraudzībā Viņš uzmeklē Meiteni un viņa neslēpjoties paziņo ka zina savu tēvu , ka jā, esot viņu izsekojusi un ka viņa nekautrējas no tā ka viņu ienīst. Meitene ienīst Ž.G. tāpēc ka tas pametis viņas māti un mātes nākošais vīrs kuru viņa pēc tam tikai aiz izmisuma apprecēja iebaroja sievietei stipru indi mēģinot izraisīt abortu. Meitene atbraucot mājās no internātskolas atrod māti pavisam vārgu un nozilējušu. Māte izdzīvoja, bet pateicoties pilnīgam ticības zudumam pamazām izdzisa. Meitene pēc mātes nāves aizsūtīta studēt medicīnu uz Ameriku un atgriezusies tikai šī gada sākumā. Izsekojusi un mēģinājusi atrast līdz tam brīdim kamēr dažādu viltīgu kombināciju rezultātā, piespiedusi veco kundzi Niku izsaukt. Bet ieraugot viņu plāns mainījies, licies ka nogalināt viņu un atriebt māti būtu par daudz šim cilvēkam. Licies ka savu sodu viņš ir saņēmis zaudējot redzi, vēl viņa noklausījusies to ko tēvs teicis par savu redzamo darbu un viņai patiešām palicis viņa žēl. Niks jūt ka meitenes priekšnamā smaržo pēc jūras pārmeklējot viņas apavus pamana ka vienām no viņas kurpēm ir smilšaina un mitra zole. Acis viņai ir saraudātas un alibi viņai nav. Tāpēc negaidot ne mirkli viņa tiek nogādāta iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā.