Trešā daļa.
Niks pavada brīnišķīgu dienu kopā ar puiku, kurš ir uz viņu nikns, patiesībā maz klausa un sakarā ar to ka viņš šorīt ir lauva un lai viņš būtu ar mieru ēst, mazajā kafejnīcā kurā Niks ik dienas iegriežas paskatīties televizoru, apkalpotājai ar smīnu sejā ir jānoliek ēdiena trauks zemē.Niku tas mulsina un viņš sāk lasīt avīzi. Taja brīdī mazais Aleksandrs pārvēršas par niknu mazu sunīti, sakampj avīzi zobos un viņu plosīdams aizskrien prom. Niks neizpratnē nolūkojas uz puiku. Aiz neziņas ko darīt viņš izvelk savu burtnīcu un sāk tajā kaut ko rakstīt, puika kā sunītis pieskrien viņam klāt uzliek ķepiņas uz kājām un sirsnīgi rejot jautā ko viņš tur dara, nezinot neko labāku ko atbildēt Niks saka ka raksta sarakstu kas jānopērk veikalā. Puika par to tik ļoti ieinteresējas ka kļūst rāms un ēd pie galda lai varētu novērot kā Niks to dara. Niks savukart par to ir tik ļoti apmierināts ka nopērk puikam arī burtīcu un rakstāmo kuru Aleksandrs ar iedvesmojošu uzcītību sāk piepildīt ar sarakstiem par to kas ir dažādās istabās. Vakarā kad viņš noliek Aleksandru gulēt un pats lasīdams grāmatu aizmieg pie gaismas, viņš piepeši un negaidīti satrūkstas un uzraujas sēdus gultā, uzliek brilles un paliek pavisam mierīgs bez elpas sēžam. Puika ir saritinājies viņam uz kājām un miegā izskatās mazs un neaizsargāts.
Niks atkal aizmieg.

Ceturtā daļa
Ir svētdienas rīts, Niks pamostas no aktīva durvju zvana, jautājoši paskatās uz aizmigušo puiku un klusām uzvilcis pari pidžamai mēteli kaunīgi atver durvis. Izrādas kaunīgumam nav nekāda pamata jo atnācējs ir no blakus ciemata, no aklo ciemata. Tas ir atvaļināts virsnieks Dāvids Briedis kurš ir akls, dzīves laikā zaudējis redzi. Vienmēr valkā baltas drēbes un menas brilles lai cilvēki nevarētu redzēt viņa kataraktas nomocītās acis. Brīnišķīgi spēlē šahu,bet tikai ar Niku. Ar pārējiem aklajiem spēlē domino. Dzīvo aklo pilsētiņā. Tad kad redzam viņu un viņš kaut ko saka, kas ir pietiekoši reti lai būtu aizraujoši, mēs redzam to kā viņš redz un dzirdam to kā viņš dzird. Viņš ārkartīgi atvainojas, stādās priekšā un lūdz atļauju ienākt, Niks savā mulsumā un svētdienas rīta maigumā aicina viesi uz virtuvi. Virtuvei ir rakstains stikls, kuram cilvēki cauri izskatās pēc mākoņiem. Ejot uz virtuvi aklais virsnieks ar savu balto eleganto spieķīti izlavierē cauri Nika piekrautajam gaitenim itin nemaz nesasitoties. Pie virtuves durvīm viņš jautā, vai Nikam istabā ir kamīns, uz ko Niks īsi paskaidro ka nē, bet te ir degušas mēbeles. Tapēc tāda smarža. Viņi iesēžas virtuvē un kamēr Niks gatavo tēju vēl aizvien tērpies ziemas mētelī un basām kājam, bet dara to tik eleganti ka šķiet tā tam jābūt. Vecais Dāvids stāsta ka par Niku uzzinājis no sava drauga dēla kurš strādā milicijā.

Ir pazudis viņa draugs no aklo ciemata pansionāta, Žanis Godārs, kurš arī tāpat kā Dāvids ir redzi zaudējis pamazām, nav varējis ar to nekā samierināties jo vairāk par visu pasualē mīl grāmatas, braila rakstu prinicpā nemācās un mācīties netaisās. Un pie katra izdevīga gadijuma citējis Borhesu
Let nobody debase into tear or reproach
This demonstration of the skill
Of God, who with excellent irony
Gave me at once the books and the night.
Pazudis viņš ir koncerta laikā neredzīgo ciemata kultūras namā, kurā ikgadēji uzstājas jaunie dejotāji priekš kara veterāniem. Protams tas izklausās nedaudz dīvaini, bet tieši tev veltīta tik daudzu, mazu, cītīgu kājiņu dipoņa dara laimīgu.Bet ne jau par to, stāst par to ka sēdējuši draugi blakām, žanis teicies aiziet uz tualeti, aizgājis un nav atnācis atpakaļ. Dāvids aizgājis pie Žaņa uz māju, tur durvis vaļā līdz galam atrautas un smaržo pavisam savādāk nekā agrāk. Žanis arī pēdējā laikā uzvedās pavisam savādāk nekā agrāk bijis nemierīgs un naktīs cēlies lai uzpīpētu pie loga, to varējis just Dāvids kurš savukārt nevar gulēt prostatas dēļ. Arī Žanis naktī daudzas reizes slēdzis naktslampiņu iekšā un ārā, Dāvidam šķiet ka Žanis taustijis savas grāmatas kuras sniegušas tam līdzīgu patvērumu kā citiem ģimene.
Tas sācies pēc tam kad viņš saņēmis pastkarti no kādas draudzenes no jaunības dienām.Viņš lūdzis durvju sardzei kura pilda arīmāsiņas pienākumus ja nu kas noiet greizi izlasītkartiņu, jo pats nav varējis veco un ķeburaino rokrakstu. Niks pārsteigts vaicā ka vai tad ko citu var akls cilvēks var lasīt? Un Dāvids izstāsta Nikam par legalo aklumu, ka cilvēks skaitās legāli akls ja nevar no divdesmit pēdu attāluma saredzēt to ko cilvēks ar ideālu redz saredz no divsimt pēdu attāluma. Žaņa dzīves mērķis ir bijis atrast universālo enciklpoēdiju kuras beigas arīir tās sākums grāmat esot apaļa un bezgalīga.Tajā brīdī virtuvē ienāk mazais puika un prasa ka rakstās bezgalīga. Dāvids iepazīstās ar Aleksandru un liekas ka viņi viens otram uzreiz iepatīkas. Dāvids lēni un mierīgi izskaidro kādi izskatās burti kuri ir vārdā bezgalība vai arī kā var to visvienkāršāk uzrakstīt. Ar simbolu.

Piektā daļa.
Niks norāda Žanim ka viņam jādzīvojas ar Aleksandru un diemžēl šonedēl viņš nevar nekā viņam palīdzēt. Aleksandrs saka ka tajā aklo cilvēku dzīvoklī nekas bīstams nevarot būt un vai viņi lūdzu var aizbraukt tikai paskatīties. Niks piekrīt. Un beidzot pārģērbjas pieklājīgās drēbēs. Viņi noiet lejā un mašīnu atkalnevar iedarbināt, tomēr Žanis pēc dzirdes nosaka vainīgo vietu un viņi saremonte auto un dodas ceļā. Neredzīgo pilsētiņā ir jābrauc ļoti leni un visur ir dažendažādi skaņu un taustes signāli. Vecā vīra istabā nekādu kariņu viņi netarod bet atrod ļoti daudz grāmatu, runājošos svarus, tējkannu, daudz dažādas mūzikas, kas Žanim bijusi ļoti būtiska.interesanti ka svarus tēkannu , modinātāju viņs ir ierunājis pats. Kaut arī krtiņu netarod viņi atrod sardzi kura izlasijusi kartiņu priekšā skaļi. Kariņa sūtīta no Latvijas otra gala panisonāta. Kurš patiesībā nav tik tālu jo Latvija kā zinams ir maza. Tapēc sakarā ar to ka ir svētdiena, un puika aizrāda ka viņam nāktu par labu kāda pastaiga svaigā gaisā un mašīna strādā, laiks ir labs un Dāvids ļoti lūdz palīdzēt Niks ar abiem vīriem dodas ceļā. Nonākot pansionātā, pec gara ceļojuma ar sirsnīgām pusdienām kurās ,mazais puika burto aklajam priekšā ēdienkarti, pēc tam stāsta kādā krāsā ir viņa pasūtītais saldējums un galdauti. Pansionatā satiekot sievieti kura pec pirmā insulta izstāsta par savu solijumu draudzenei kura mirstot jautajusi lai viņa pasaka Viņas bērna tēvam kurš tad tas ir, viņa nolēmusi to nedarīt jo uzskata to vīrieti par pilnīgu kretīnu un meitene esot aizbraukusi mācīties uz ameriku. Tapēc licies ka tas nevienam nav vajadzīgs, bet tad kad viņa pati gandrīz atmetusi slidas sapratusi ka tomēr tam ir tik liela nozīme ko cilvēki lūdz pirms nāves. Tapēc aizsūtijusi Žanim uz pansionātu zīmīti ar lūgumu pie viņas atbraukt, ko tas arī izdarijis. Braucis ar taksi tam esot kāds pazīstams taksometra šoferis kurs to vadājot. Tad kad viņa izstāstijusi tam par meitu, viņš esot gandrīz sabrucis, murminājis kaut ko par savu Redzamo darbu kas pēc viņa paliek un ko viņs vairs neredzēs. Par dēlu kurš ir tik jocīgs cik vien var būt un neskaidrs kā cilvēks var nodarboties ar tādām muļķībām. Sieviete apjautājusies viņam ar ko tad dēls nodarbojas, bet šis atrūcis ka to jau nu viņam esot neērti teikt. Sieviete kamēr stāsta mēģinot sev pievērst uzmanību sāk plēst nokakla milzīgu plāksteri uz kuru mazais puika aizrautīgi muti līdzi kustinot skatās. Viņa noplēš vienu no plāksteriem atsedzot milzīgu brūciun gandrīz noģībst cik gan daudz spēka tas viņai prasa. Niks izsauc māsiņu, bet kamēr tā atnāk veca aktrise jau ir uzlīmējusi plāksteri šķībi. Un visādi izrāda cik viņai te ir slikti un ka neviens par viņu nerūpējas. Meitene kura ir māsiņa nobola acis un aizrāda ka viena māsiņa jau viņas dēļ ir aizgājusi prom. Ka nav ko izlikties vecākai un nespēcīgākai nekā viņa ir. Trīs draugi dodas prom.

un daudz jautaajumu. kaads tas scenaarijs izskataas? ticaas ka taa var buut vai arii nee?

Sestā daļa.
Niks un Dāvids Briedis un mazais Aleksandrs braucot atpakaļ katrs uzvedas pilnīgi savādāk. Niks skaļi stāsta Dāvidam kāds ir nākamās darbības plāns pēc noteikumiem un kāds ir viņa paša izdomātais rituāls. Dāvids klausās un atbalsta Niku viņa idejās. Nikā jūtama tāda kā skolas pirmās klases skolnieka, kā pirmā kursa studenta aizrautība. Mazais Aleksandrs klusi aizpilda burtnīcu, iejaucoties visnepiemērotajākajos momentos ar trīsreiz monotoni atkārtotu jautājumu, vai c izskatās pēc mēness, vai c izskatās pēc mēness, vai c izskatās pēc mēness? Saņemot atbildi viņš klusē kādu mirkli un tad turpina ar – suņa aizkosts mēness no labās vai no kreisās puses? Un tā atkal trīs vai pat četras reizes ar daudz pieaugušāku un iecietīgāku attieksmi nekā abi vecie. Dāvids stāsta Nikam savu teoriju par to ka uz katru nelaimi var skatīties pilnīgi dažādi. Tie cilvēki kuri pirms nelaimes ir optimisti kļūst par pārliecinātiem optimistiem, un pesimisti un nīgreņi tad kad ar viņiem notiek kas labs kļūst par pārliecinātiem pesimistiem un klajiem nīgreņiem. To ka laime un nelaime ir kā katalizators. Nika darbā, kurā viņš šo nedēļu ir paņēmis brīvu viņi nonāk jau vēlā pēcpusdienā. Viņi noskaidro ka Žaņa dēls un meita abi atrodas valstī , dēls ir paukošanas treneris, meita nupat atgriezusies no medicīnas studijām apvienotajos štatos. Viņi apmeklē dēlu kuram ir itin kā alibi uz vakaru kad pazudis viņa tēvs par kuru viņš sakās zinām, bet neliekas pārāk ieinteresēts. Saka ka Tēvu nav mēģinājis satikt jo viņam esot daudz citas interesantākas lietas darāmas. Saruna norit paukošanas treniņa laikā. Brīdī kad viņi iziet no sporta skolas , Nikam pa telefonu paziņo ka ir atrasts vecais vīrs, nokritis no kraujas Jūrkalnē. Tajā momentā viss stāsts sāk izskatīties pēc veca vīra pašnāvības izmisuma dēļ. Lielā neizpratnē iesēžoties mašīnā un paskatoties uz Aleksandru Niks skaidri ierauga ka tāda veida pašnāvība nav iespējama. To ieraugot Niks atstāj Aleksandru un Dāvidu vaktēt paukošanas treneri un pats ar dežūru mašīnu dodas uz Jūrkalni.