Sestā daļa.
Niks un Dāvids Briedis un mazais Aleksandrs braucot atpakaļ katrs uzvedas pilnīgi savādāk. Niks skaļi stāsta Dāvidam kāds ir nākamās darbības plāns pēc noteikumiem un kāds ir viņa paša izdomātais rituāls. Dāvids klausās un atbalsta Niku viņa idejās. Nikā jūtama tāda kā skolas pirmās klases skolnieka, kā pirmā kursa studenta aizrautība. Mazais Aleksandrs klusi aizpilda burtnīcu, iejaucoties visnepiemērotajākajos momentos ar trīsreiz monotoni atkārtotu jautājumu, vai c izskatās pēc mēness, vai c izskatās pēc mēness, vai c izskatās pēc mēness? Saņemot atbildi viņš klusē kādu mirkli un tad turpina ar – suņa aizkosts mēness no labās vai no kreisās puses? Un tā atkal trīs vai pat četras reizes ar daudz pieaugušāku un iecietīgāku attieksmi nekā abi vecie. Dāvids stāsta Nikam savu teoriju par to ka uz katru nelaimi var skatīties pilnīgi dažādi. Tie cilvēki kuri pirms nelaimes ir optimisti kļūst par pārliecinātiem optimistiem, un pesimisti un nīgreņi tad kad ar viņiem notiek kas labs kļūst par pārliecinātiem pesimistiem un klajiem nīgreņiem. To ka laime un nelaime ir kā katalizators. Nika darbā, kurā viņš šo nedēļu ir paņēmis brīvu viņi nonāk jau vēlā pēcpusdienā. Viņi noskaidro ka Žaņa dēls un meita abi atrodas valstī , dēls ir paukošanas treneris, meita nupat atgriezusies no medicīnas studijām apvienotajos štatos. Viņi apmeklē dēlu kuram ir itin kā alibi uz vakaru kad pazudis viņa tēvs par kuru viņš sakās zinām, bet neliekas pārāk ieinteresēts. Saka ka Tēvu nav mēģinājis satikt jo viņam esot daudz citas interesantākas lietas darāmas. Saruna norit paukošanas treniņa laikā. Brīdī kad viņi iziet no sporta skolas , Nikam pa telefonu paziņo ka ir atrasts vecais vīrs, nokritis no kraujas Jūrkalnē. Tajā momentā viss stāsts sāk izskatīties pēc veca vīra pašnāvības izmisuma dēļ. Lielā neizpratnē iesēžoties mašīnā un paskatoties uz Aleksandru Niks skaidri ierauga ka tāda veida pašnāvība nav iespējama. To ieraugot Niks atstāj Aleksandru un Dāvidu vaktēt paukošanas treneri un pats ar dežūru mašīnu dodas uz Jūrkalni.