Piektā daļa.
Niks norāda Žanim ka viņam jādzīvojas ar Aleksandru un diemžēl šonedēl viņš nevar nekā viņam palīdzēt. Aleksandrs saka ka tajā aklo cilvēku dzīvoklī nekas bīstams nevarot būt un vai viņi lūdzu var aizbraukt tikai paskatīties. Niks piekrīt. Un beidzot pārģērbjas pieklājīgās drēbēs. Viņi noiet lejā un mašīnu atkalnevar iedarbināt, tomēr Žanis pēc dzirdes nosaka vainīgo vietu un viņi saremonte auto un dodas ceļā. Neredzīgo pilsētiņā ir jābrauc ļoti leni un visur ir dažendažādi skaņu un taustes signāli. Vecā vīra istabā nekādu kariņu viņi netarod bet atrod ļoti daudz grāmatu, runājošos svarus, tējkannu, daudz dažādas mūzikas, kas Žanim bijusi ļoti būtiska.interesanti ka svarus tēkannu , modinātāju viņs ir ierunājis pats. Kaut arī krtiņu netarod viņi atrod sardzi kura izlasijusi kartiņu priekšā skaļi. Kariņa sūtīta no Latvijas otra gala panisonāta. Kurš patiesībā nav tik tālu jo Latvija kā zinams ir maza. Tapēc sakarā ar to ka ir svētdiena, un puika aizrāda ka viņam nāktu par labu kāda pastaiga svaigā gaisā un mašīna strādā, laiks ir labs un Dāvids ļoti lūdz palīdzēt Niks ar abiem vīriem dodas ceļā. Nonākot pansionātā, pec gara ceļojuma ar sirsnīgām pusdienām kurās ,mazais puika burto aklajam priekšā ēdienkarti, pēc tam stāsta kādā krāsā ir viņa pasūtītais saldējums un galdauti. Pansionatā satiekot sievieti kura pec pirmā insulta izstāsta par savu solijumu draudzenei kura mirstot jautajusi lai viņa pasaka Viņas bērna tēvam kurš tad tas ir, viņa nolēmusi to nedarīt jo uzskata to vīrieti par pilnīgu kretīnu un meitene esot aizbraukusi mācīties uz ameriku. Tapēc licies ka tas nevienam nav vajadzīgs, bet tad kad viņa pati gandrīz atmetusi slidas sapratusi ka tomēr tam ir tik liela nozīme ko cilvēki lūdz pirms nāves. Tapēc aizsūtijusi Žanim uz pansionātu zīmīti ar lūgumu pie viņas atbraukt, ko tas arī izdarijis. Braucis ar taksi tam esot kāds pazīstams taksometra šoferis kurs to vadājot. Tad kad viņa izstāstijusi tam par meitu, viņš esot gandrīz sabrucis, murminājis kaut ko par savu Redzamo darbu kas pēc viņa paliek un ko viņs vairs neredzēs. Par dēlu kurš ir tik jocīgs cik vien var būt un neskaidrs kā cilvēks var nodarboties ar tādām muļķībām. Sieviete apjautājusies viņam ar ko tad dēls nodarbojas, bet šis atrūcis ka to jau nu viņam esot neērti teikt. Sieviete kamēr stāsta mēģinot sev pievērst uzmanību sāk plēst nokakla milzīgu plāksteri uz kuru mazais puika aizrautīgi muti līdzi kustinot skatās. Viņa noplēš vienu no plāksteriem atsedzot milzīgu brūciun gandrīz noģībst cik gan daudz spēka tas viņai prasa. Niks izsauc māsiņu, bet kamēr tā atnāk veca aktrise jau ir uzlīmējusi plāksteri šķībi. Un visādi izrāda cik viņai te ir slikti un ka neviens par viņu nerūpējas. Meitene kura ir māsiņa nobola acis un aizrāda ka viena māsiņa jau viņas dēļ ir aizgājusi prom. Ka nav ko izlikties vecākai un nespēcīgākai nekā viņa ir. Trīs draugi dodas prom.