Friends

rubrikā "drukas kļūdas, ko negribas labot": NGO panthers

atklāsme: pašrefelksijā gūtās apjausmas nav nepieciešams rakstīt soctīklos, lai tās kļūtu validētas.

un piedod manus dzērumā, mānijā, depresijā un citos izmainītos apziņas stāvokļos veiktos ierakstus klabā, feisbukā un tviterī, tāpat kā es piedodu saviem

Nesaprotu, kā es visu savu mūžu nebiju dzirdējusi par Sexy Sushi. Slims albums, 2008. French electro.
https://open.spotify.com/album/54sRnf9fQEFwkQNkeNW5zy?si=o20g1nOhT4i0JgtQYtkR-g

skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi

Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value?

Nupat konstatēju, ka Billie Eilish "happier than ever" beigas man totāli asociējas ar Radiohead "karma police" beigām un attiecīgi es intuitīvi gaidu, ka pēc tam skanēs "fitter happier" & that makes me happier than ever

nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha

baby raindeer: textbook projektora stāsts

Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida. Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan.

hm

Rubrikā "drukas kļūdas, ko pat negribas labot": "novērtēt īkstu māslu"

Noraudāju make-up un izbojāju lūpukrāsu sūtot Ville Valo gaisa bučas.

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

Radio Marija tikko: "Gunita, ko stāvi rokas uz kapota salikusi? Tā kaut kāda epiklēze?"

viss mani paaraak ljoti ietekmee. seedeeshana vairumaa soctiiklu vispaar ir visdestruktiivaakais, ko esmu dariijusi. un es esmu dariijusi daudz destruktiivu lietu. lol

vispaar jau pirms meeneshiem diviem izdzeesos no tvitera pavisam un esmu atgriezusies cibaa. oaaze visaadi citaadi neizturamajos interneta laukos.

Ar katru dienu es kļūstu arvien vecāka. Vai drīzāk – dzīvoju arvien ilgāk. Ir lietas, kas mainās. Ir lietas, kas paliek. Un tas, kas paliek, ir arī manas grūtības. Tās kļūst savā ziņā skaidrākas, jo esot pieaugusi, es varu vairāk pievērsties sev un neesmu spiesta darīt to, kas man sagādā grūtības, spriedzi. Bet, whatever, par to nav runa šobrīd. Mani sadusmo tas, ka man katru dienu, KATRU DIENU, ir jācīnās ar domām, ka es vienkārši 'kaut ko nedaru pareizi', 'pietiekami necenšos', etc. Tas, cik nenopietni sabiedrībā tuvā un tālā uztver mentālas slimības, traumas, psihoneiroloģiskas problēmas, neirodiverģences – tas mani tieši ietekmē caur to, ka es pati konstanti sevi "gaslaitoju". Es neuztveru nopietni savu psihi, savas grūtības. Es sevi sodu, vainoju un atkal un atkal nodzenu līdz sabrukumam vai meltdaunam, jo lieku sev censties būt veselam, normālam, pareizam cilvēkam, bet nespēju. Un es sevi vainoju par katru vājumu, par katru nesanākšanu. Jūs saprotiet, ka tas vnk vienā brīdī beigsies ar pašeni, ja zvaigznes tā sastāsies? Nu, tagad jau ir labāk. Bet tajā pat laikā – visu laiku ir grūti. Un tas lēnām nogurdina. Konstanta saņemšanās, pārcenšanās, sabrukšana, dusmošanās uz sevi, sajukšana, sevis sarāšana, disciplinēšana, un tā uz riņķi. Un es tik labi runāju. Un izskatos tik savākta. Un esmu tik sakarīga. Es taču ar visu tieku galā.

pretīgākais, ko esmu dzērusi pēdējā laikā ir kokteilis, ko sajaucu no mājās atrodamā – kaut kāds viskijs + toniks (nav citas limonādes) + laima sula no lidl. kuņģa skābes danco un sit polku man rīklē.
šodien vispār grasījos iet gulēt desmitos. tieši teicu mārai pēc ieraksta: "aiziešu mājās un būšu laba meitene, iešu gulēt. ja palieku nomodā pēc vienpadsmitiem, sāku darīt muļķības". Tā arī notika. Man bija sajūta, ka jāiziet no mājas noķert WI-FI un nopirkt priekšapmaksas kredītu. Es nevaru pieslēgumu savas psihes dēļ, tas vienmēr beidzas ar parādiem un sodiem, nejautajiet. Izrādījās, ka E ir salauzta sirds un KKC. Labi, ka aizgāju, jo varēju viņu atvest uz mūsu dzīvokli izgulēt dzērienu brīdī, kad viņa sāka stāstīt, kā pārgriezīs sev vēnas. Varbūt kādam šodien izglābu nejauši dzīvību. Es nezinu. Esmu rīks dieva rokās.

?

draudzenei salauzta sirds. šoreiz citai draudzenei. vai pavasaris kanoniski nav riesta un mīlestības laiks?
sapratu, ka vienīgais veids, kā varu palīdzēt, ir dodot praktiskus, godīgus un ne pārāk veselīgus padomus, to skaitā – "iesaku vienkārši tuvākajā lietā veikt daudz impulsīvu darbību, lai radītu pēc iespējas intensīvākas pieredzes, lai tās sasummējoties vienkārši pārrakstītu emocionālās sāpes". thumbs up. vai tas ir tas cinisms, ar kuru cilvēki vienā brīdī sāk apaugt? "elizabet, atceries, nekas nav pa īstam". padoms nr. 2 - realitāte ir vīzija. halucinācija. labāk sapnis, sliktāk murgs. iesaku izbraukt no valsts vai sākt pīpēt zālīti lielos daudzumos, noraut garīgu psihozi, pagulēt pļavā, tikt pie trakām acīm, kļūt par mākslinieci vai dzejnieci. man palīdz.