Friends

man vnm, garām ejot, ir paticis skatīties svešos logos, uz sekundes simtdaļu iedomāties, kas tur dzīvo, ko domā, kā jūt? tagad man patīk naktī iziet ārā, uzpīpēt, ar dūmiem gaisā palaist visas savas šīsdienas rūpes un skatīties uz saviem īres dzīvokļa logiem un iztēloties, cik laimīga ģimene tur dzīvo, vai vientuļnieki?

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Es esmu bēdīga, jo nupat uzzināju, ka ir nomiris Kriss Rī un Valts Kleins. :(
Es nekad neesmu bijusi tā, kas ļoti fano par slavenībām, grib par visām varītēm dabūt fotogrāfijas, autogrāfus u.t.t. Bet nu viņi abi bija manā īsajā listē ar slavenībām, ar kurām es būtu gribējusi pakomunicēt dzīvajā. :(

Es atceros, kā bērnībā es vienmēr domāju, kas prot tik skaisti nofotografēt tās sievietes uz žurnāla "Santa" vāka. Un tas bija Valts Kleins. Es atceros kaut kādu viņa interviju radio, kur viņš teica "Esiet mīlestība". Atradu pat savu ierakstu par to - http://klab.lv/users/missalise/525174.html .

"Driwing home for Christmas" ir mana absolūti mīļākā Ziemassvētku dziesma, tā vienmēr ir pasaka un stāsts un kupenas gar ceļa malām un mīļie, kas gaida mājās, siltās gaismiņas māju logos. :(

http://klab.lv/~missalise/653562.html

Savā sirdī gandrīz neiespējamo sapņu sadaļā es vēlējos šos cilvēkus satikt dzīvē. Nu tie jāpārceļ uz pavisam neiespējamo sapņu sadaļu. :(

Bet lai viņiem tur - otrā pusē - gaiši. Ir taču labi, kā viņi ir nodzīvojuši tādas dzīves, ka par viņu aiziešanu skumst daudzi, kurus viņi nekad pat nav satikuši...

nemūžam nerādītu nevienam savu spotify wrap-up

Es nopirku Lidl dekorāciju ar gaismiņām - eglīti. Man parasti Rīgā nav eglītes, tad nu būs vismaz šāda. :) Vispār man ļoti gribētos, lai manā un citu cilvēku dzīvēs dominētu mīlestība, miers, skaistums, prieks. Šie četri vārdi ir kaut kāda mana personīgā mantra - kaut kādas manas personīgās vērtības.

Reizēm es mūsu darba kafejnīcā ņemu salātu bāra salātus - sajaucu pāris veidus - vieni ir ar fetas sieru, tomātiem, gurķiem, papriku, reizēm spinātiem, nedaudz valriekstiem, drusciņ klāt marinēti kaut kādi dzelteni auglīši - īsti nezinu, kas tie tādi, bet garšīgi, otri ir vai nu mocarella ar ķiršu tomātiem, spinātiem un izcili garšīgu pesto vai arī dārzeņu salāti ar lasi. Tas pavārs, kas šo gatavo, ir malacītis. :)

vot, ziema. nevaru noturēt acis. sapņos nevaru noturēt acis. vai nu ēd trīsreiz dienā un laicīgi ej gulēt tātad riktīgi iespringsti, vai nodarbojies ar radīšanu, atdod sevi tāpat kā mātes atdod savas miesas gabalus sīcim. kad es neēdu, es rakstu labāk, vnk empīrisks fakts.

mēģini kādā izteiksmē gribi, bet "marseļa nav tas kas ir pitrags" manā galvā nu nekādi neskan tā, kā to sen sen sen deklamēja ivars krasts jrt dzejas izrādē.

šodien bija darbdiena, ķipa pirmdiena, bet rīt arī ir pirmdiena, un viss kritīsies un gāzīsies kā vienmēr, bet

šobrīd sēžu atslīdzis pufā, un domāju par to 2016. ka arī 'rīgas modes' galvā (no koncertiem un koncertu ierakstiem, kuriem kaut kur vēl ir jābūt) skan labāk, nekā šodien atrodamā studijas ierakstā. rīgas modes. man iespējams vajadzētu aiziet uz viņu koncertu, un cerēt, ka tur viss ir kā kādreiz, bet es jau tagad zinu, ka vilšos. un ka vīlos un viļojos jau 'fantastiski' prezentācijas koncertā, pēc kura sēdēju blakus kalvim uz nemiera terases, ilgi krājot drosmi, bet tā arī nepajautājot - "nu kāpēc guļamistabas disko neuzspēlējāt?" kad atbraucu atpakaļ, tas bija 2018 man liekas, ilva autobusā braucot stāstīja, ka nekas labāks tur nav palicis. nujā.

tā jau tie gadi strādā. kādreiz tik ļoti uzskaitīju visus 1-2-3 mēnešu ilgos periodus, tad katru mēnesi skaitīju salauztās sirsniņas, bet tagad es pat neatceros, kurā gadā tas varēja notikt. un kas vispār ir noticis.

pirms pāris dienām rakstīju cv. angliski un pilnībā no nulles. droši vien kādas epizodes iespaidā.

ja es ļoti uz to koncentrētos, iespējams, varētu epizodes ražot katru dienu. vai vienkārši jebkuru dienu, kad paņemu uz darbu līdzi treniņsomu, klusā cerībā, ka uz pusdienlaiku galds būs tīrs no darbiem, un varēšu pasportot.

ja es ļoti uz to koncentrētos, iespējams, es varētu iztīrīt galdu no darbiem, ja pāris dienas actually mājās atvērtu datoru. bet nahujam.

šovakar mājās es stundu atlasīju 'taskmaster' uzdevumus, kurus kolēģi varētu saprast un izpildīt, kad nākamnedēļ sēdēsim.
saplānoju. pēc brīža atnāk ziņa, ka viens džeks grib iet prom no darba.
tb, viņš ies. nav tā, ka īpaši vēlos viņu noturēt, bet vismaz klusi cerēju ka decembri (cik dienas vēl jāstrādā... 4 pilnas un 2 pa pusei) viņš izturēs, lai janvāri var sākt ar darba sludinājumiem. neko, sāksim jau rīt.

Es nezinu kā jums, biedri mirstīgie un bezgalīgie, bet man šī ir pēdējā reize. Čista. čista. Nē, bez varikiem. Nav variku. Variku nav. Visas tās mācības, kuras man jāapgūst – visas apgūšu šajā dzīvē. Es jūtu, ka nav palicis tik daudz. Tas būtu kā dabūt apmākušos dienu tikai tāpēc, ka atstāji uz šķīvja kartupeli un dažus krējumainus salātus, jo vairs nelīda iekšā. Nē, nepārprotiet, es neatbalstu visas porcijas izēšanu pārvarot sāpes. Tas ir necilvēcīgi. Pretīgi. Padarīt dzīvības augļus par kaut ko tādu, kas izraisa vemšanu. Es izmantoju šo analoģiju tikai tāpēc, ka tā ir vienkārša un gana atbilstoša. Bet dabūt šito visu pārdzīvot no jauna dievszin kādās kondīcijās tikai tāpēc, ka atstāji pāris mācībiņas, tikai tāpēc, ka noslinkoji, atslābi, atslēdzies…nuja, tas nav gluži tas pats, kas neizēst bļodiņu. Jo saule lec, kad viņai sagribās. Reizēm arī tad, kad neesi izēdis bļodiņu. Es to zinu, jo es sekoju līdzi notiekošajam. Tev arī vajadzētu pamēģināt.

Nu vo. Gribēju labot uz “nu tātad”, bet tie būtu meli, un nav briesmīgāku un bezjēdzīgāku melu par tiem, ko melo par sevi. Lūk. Ko es gribēju sacīt? Es neplānoju šo atkārtot. Nesen par šo stāstīju savai draudzenei, viņa arī lielākoties eksistē ārpus hologrammām. Mīkstā tukšuma telpa. Iztēlojos zemeslodi, kura patiesībā ir nevis apaļa, bet iespiesta, kā ball chair. Ar samta apdari, protams. Kā vakara sarunu šovos, krēslā atslīgst kūstošā dzīvsudrabā tērpta sieviete uz kuru nevar paskatīties, jo acis apžilbst aklas, kā lūkojoties tieši iekšā iedegtā spuldzītē, turot to sev pie deguna. Kad tā padomā, tādu es varētu iztēloties sauli un mēnesi. Daudzi cilvēki runā par sauli un mēnesi no ārkārtīgi garlaicīgām un klišejiskām pozīcijām, dēvē šos debess ķermeņus par mīlniekiem, piedēvē tiem dzimumus un īpašības. Manuprāt, tie ir nieki. Bet es fanoju par niekiem. Bet tomēr tās ir pasakas.

Saules un mēness attiecību institucionalizēšana padarot tos par vīru un sievu ir tik naivi cilvēcīga un aprobežota. Kā ar ūdeņradi un skābekli? Molekulām ir miljoniem dažādu veidu savstarpējās attiecības. Molekulas dejo tuvāk, dejo tālāk, visi maziņie elementi viens no otra atšujas un pievelkas, sakārtojas ķēdītēs un citās figūrās, [..], [...] notiek vēl visādas lietas [..] un mēs esam šeit. Jo visas mazās daļiņas ļaujas kosmiskām kustībām. Neviens atoms nedomā par to, vai tas tiešām uzvedas kā atoms. Kā ābele var nebūt ābele? Kā cilvēks var nebūt cilvēks? Visi cilvēki ir cilvēki. Neviens negrib tā domāt, jo, ja pilnīgi visi cilvēki ir cilvēki, tad starp tevi un viņiem patiesībā nav īstas atšķirības.

Man šķiet, ka tāpēc visi ir tik apsēsti ar sērijveida slepkavām un maniakiem, viņi grib atrast problēmu smadzenēs, ģimenē, DNS, kaut kādu mutāciju, kaut kādu secību, skaidru secību, taciņu, pa kuru var aiziet un nokļūt, tad to iekartēt, lai neviens nekad pa to taciņu neaizietu. Bet problēma nav taciņa. Būt mežonīgam – arī tas ir cilvēka dabā. Cilvēki ir dzīvnieki. Cilvēki ir dzīvnieki ar ļoti ļoti attīstītām smadzenēm, saprātu. Bet cilvēki nav marsieši. Cilvēki ir pakļāvuši cits cita prātus simtiem, tūkstošiem gadu, un tāpēc šķiet, ka izrāvušies no dzīvnieciskā; ka aizgājuši gana tālu.

Nekur tālu nevar aiziet, ja vienmēr paliec tur pat. Mēs esam tepat. Daļa no mums aizvien dzīvo tuvu tiem mežiem, uz kuriem atnāca viņu priekšteči tūkstoš, divtūkstoš gadus atpakaļ. Zeme ir miesas sākums un gals. Zeme rada miesu, miesa baro zemi. Cilvēks, kas dzīvo betona mūros un ar basu kāju nav pieskāries sūnām ir tā pati nebrīvos apstākļos dzimusī Lauva, kas dzīvo Zoodārzā. Nežēlo ledus lāci un tīģeri, cilvēk, ja viņi redzētu, kāda ir tava dzīve, tad mestos tevi saplosīt, jo tev vēl ir sava brīvība, tu vēl neesi aiz restēm, staigājošs piemineklis savas dzimtas kokam.

Pēdējā laikā nenormāli bieži redzu dejavu. Man ir grūti par kaut ko padomāt, es jau redzu, kas notiek. Es nezinu, kas ir šī ticība manī, kas notur kā boja, bet tā ir spēcīga ticība. Es pat negribētu to saukt par ticību, man liekas, ka tā vienkārši ir apziņa. Dzīvība. Es nezinu, kas tieši ir dzīvība, bet tā ir īsta un viss pārējais ir māņi.

Es sapņoju par kādu vietu, es vienmēr esmu ilgojusies tur atgriezties. Man liekas, ka tā ir paradīze, īstā paradīze. Varbūt tāpēc šī ticība. Es zinu, ka ir paradīze, es to jūtu sev blakus, es esmu tur bijusi. Tur nevar nokļūt veicot kaut kādas secīgas darbības, ja kāds saka, ka var, tad viņš ir maldināts un apmaldījies. Nav pareizās darbības, nav nepareizās. Visādi mazi knibucīši dejo viens ap otru, saules apspīdēti putekļi istabā, ādas, matu, ēdiena gabaliņi, gabaliņi no manis.

Nepieķeries pasaulei, pasaule ir tikai putekļi. Pasaule nekur nepazūd, tā neizdzēšas, pagātne nav melna aka. Pasaule ir tepat, jo viss ir tepat.

Man patīk tas, ko stāsta Dons Huans, viņš arī to saprot. Viņš saka – patiesībā nav nekādas nozīmes, smieties vai raudāt, bet viņš smejas, jo tas ir patīkamāk.

īrei pietrūkst vēl 100 eiro, parādu piedzinēji grib vēl simts.
ko es varu piedāvāt.

es varētu piedāvāt uzrakstīt par tevi stāstu 1-2 lapu garumā, ja man dotu specifisku informāciju. 30 eiro. kvalitatīvi.

varu arī staidzināt suņus. varu tavā vietā uzrakstīt eseju. pofig. varu visādas lietas. varu būt modele. gribu būt noderīga. man nav darba. man nav naudas īrei.

iepērkoties vnm censties izvēlēties pirmo dārzeni, nevis 3 vai 4, jo tā, šim dārzenim, kuru neviens cits neizvēlētos, sniedz attalgojumu par tā dzīvi to apēdot.

par to, ka iesniedzu savus dažus darbus jaunmarkā. uzliku tiem saprātīgu cenu. taču tas, cik es saņemšu naudiņas pēc visiem atvilkumiem (jaunmarkas un ienākumu nodokļa), manī ieviešs žēlumu.
labāk būtu tos uzdāvinājusi, būtu gandarījums.

šodien izlēmu dzēst šo sūdzambībeli uz rakstāmgalda, bet, kur tad sūdzēšos, nezaudējot sirdij dārgu senu draudzību? man sen jau bija pietrūcis savs cilvēks, kura priekšā nav jāšķiro, ko drīkst un ko nedrīkst teikt, vai vsp runāt, būt.
kad braucām uz Kauguriem pakaļ mantām, viņa teica, ko es no viņas gaidu situācijā kāda bija? (pārdzīvojums par citas "draudzenes" pārmetumiem, ka esmu pavirša pat medikamentu lietošanā, lol) atbildēju, ka neko. vnk hug emo.

jau pāris dienas, arī naktis, domāju par Jovitu. cik jau pagājis? vairāk par 10 gadiem, kopš viņas nav. un par Renāru es domāju izteikti intensīvāk.

un Feju.

vakar tiktokā redzēju (veselu mūžību nebiju atvērusi šo app), ka usa ir patversmes, kurās suņi izvēlas savu cilvēku. cilvēki vnk neizrādot emocijas sēž, tad zālē, pa vienam, tiek palaisti suņi un izvēlas, kurš būs viņa ģimene.
gribētu līdzīgi. bet vispirms uz Atēnām, Romu un Marakešu. vai var visu? vīrs paliek mājās auklēt suni, kamēr es ar dēlu ceļoju 1x gadā. vislabāk būtu divi suņi lauku mājā un divas kazas. dažas vistas. sakņu dārziņš. mieriņš.

ziemeļīrijā jau visas mājiņas izķertas, palikušas par 1000+. rudenī? nākamgad (jau tagad rezervējot)?

tas tā, plūstošas domas, kad vēlos izlikties par jūtošu cilvēku. gribu uz koncertu, kas tagad būs LV?

un šīs brilles man bojā redzi.

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

biju nolēmusi sev (jo šogad atkal izlozēju sevi kā apdāvināmo) uzdāvināt neiburgas dienasgrāmatas. jā, es zinu, ka izdeva pērn, bet
un jopcik, nekur vairs nav nopērkamas. zvanīju neputns, roze, rapa, globuss, nav
vēl kur? varbūt jums kādam mājās lieks eksemplārs? vai nopirktais spiež plauktiņu?

ja neatradīsies, dāvināšu sev lego. lūk, kur var dabūt pieaugušo lego labā izvēlē? interesē arhitektūras sērija. kaut kad kaut kur manīju, bet kur…

Tā, kakls sāp, vaigi sarkani un pašsajūta pasliktinajās. Iedzēru vēl vienu karsto dzērienu, ielīdu karstā vannā un laižos miegā. Šonakt mans ķermenis būs kara laiks vīrusiem pret manām imunitātes šūnām. Varbūt mūsu pasaule arī patiesībā ir kāds milzīgs ķermenis un mēs esam šūnas? Tās, kuras grib, lai organisms turpina pastāvēt, cīnās ar vīrusiem un baktērijām un vēža šūnām, kas tik ļoti atgādina putinistus, korumpantus un diktatorus, kuri rauj un rauj sev visus resursu. Un ja viņus laicīgi imunitāte nepiebeidz, tad viņi iznīcina visu ķermeni.

Vai kāds atceras visu tekstu tai versijai, kur piedziedājums ir:
"Zem eglītes mazs zaķītis
Ar stroķiem droši rīkojas,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks –
Pif paf! –
Ar lodi pierē krīt."

Kolēģe atnāca tāda pusslima uz darbu, jo mums abām šodien jāizpilda tas vakar uzdotais steidzamais uzdevums. Iedevu viņai savu iecienīto karsto dzērienu. Tagad viņa aizgāja pie ārsta, bet es pēkšņi sāku just, ka man sāp kakls. :( Aizdiedzu uz aptieku sev nopirkt jaunu karsto dzērienu, jo izrādās, ka biju atdevusi viņai savu pēdējo paciņu no savām rezervēm. Tagad dzeršu un cerēšu, ka tomēr tikšu uz strīpas, paralēli mēģinot salikt kopā tur tos datus.


Rīt mums darba pasākums, parīt ir mēģinājums ar mūziķiem Ziemassvētku koncertam, bet svētdien Ziemassvētku koncerts. /tikko nošķaudījos :( /

ja drīkst jau prasīt dāvanas, tad es šogad zem eglītes gribētu lielāku spēju sēdēt vienā telpā ar cilvēkiem, kas izraisa diskomfortu - politisko vai feministisko uzskatu, vai ētisko sistēmu nesaderības dēļ, privātajā vai darba dzīvē
jo man vienkārši nav tādas spējas kaut ko nepamanīt vai norīt,
vai iespēju arī atgriezties tādā vietā, kur es uzticos
es esmu kā Haravejas kiborgs, es nevaru atgriezties zaudētajā paradīzē, jo es to nepazīstu.
ir jāveido kaut kas uz priekšu, kaut kāds morfējošs amalgāma sakausējums, kas ir anatomiski pilnīgi neiespējams, tomēr elpo. kaut kas, kas izklausās pēc Freda Motena ģeneratīvās neiespējamības džeza. kaut kas tik neiespējams kā šī trompete:
https://open.spotify.com/track/6mVuiHh2pgdCEHcDkv52ds?si=3ee373501afc45f6

Runājot par "Rietumu kreisajiem", es nezinu vai mani vairāk uztrauc la la la skatīšanās otrā virzienā, kad pie mikrofona pienāk "asinszemes" un to pieredze ar komunismu, vai arī tas, ka pašlaik notiekošā Krievijas-Irānas-Ķīnas konsolidācija tiek uzskatīta par kaut ko foršu, cerīgu, vai, labākajā gadījumā, mazāko ļaunumu