uncertainty

cilvēkam man blakus ir jābūt stiprākam par mani. bet tas tikai nozīmē to, ka arī man pašai ir jākļūst daudz stiprākai nekā esmu.

acis vaļā. 8:30. pagriežu galvu pa kreisi, tur pa logu paveras skats uz kalna nogāzi, koku puduri un dīķa maliņu, pa labi - tu šortos un vilnas zeķēs vāri kafiju. es, vēl samiegojusies, izstaipos kā kaķis, ieritinos atpakaļ segā, pasmaidu un turpinu vērot.

kafija, kāsis un pēc tam rīta joga uz terases dēļiem. nopeldēties aukstā dīķī un rāpties atpakaļ kalnā augšā. silta tēja un apskāviens, un vēl.

tu teici man "mīļā"

un kaut kā tik vienkārši šeit katru reizi pārņem ļoti dziļš miers, tāds miers, kādu nekur citur neesmu izjutusi. es to nesaprotu, necenšos saprast, vienkārši baudu.

izbaudu būt pie stūres, būt mašīnā viena pati un pilnā kaklā dziedāt. un tad pie ģimenes. pēc tāda mierpilna rīta ir tik daudz vieglāk pieņemt visas viņu un arī savas īpatnības, visas savstarpējās attiecības.
olu kaujas, sarunas, pavasara tīrīšana. pāris kilometru mīšanās, aperols pie jūras ar draudzeni. saulriets. pārsaluši pirksti, bet vasaras sajūta. pirts. dejot kailai vecāku pagalmā. duša. vīns. iegrimt tekstos līdz nakts vidum, tad mierīgi iemigt. burvīgi.

visi grib būt augšā

nu, man tas šķiet pilnīgi absurdi.

pamodos, gribēju iet pastaigāties, bet pirms tam jāieiet dušā.
lai ietu dušā, loģiski būtu pirms tam iztīrīt wc un izmazgāt grīdu gaitenī. pie viena varētu arī virtuvē izmazgāt, bet tas nozīmē, ka vispirms tur grīda jāizsūc ar putekļu sūcēju.
lai sūktu grīdu, vispirms jānotīra plīts un virsmas.
bet, lai tiktu līdz virsmām, jānomazgā visi netīrie trauki, jānoslauka un jāsaliek pa vietām.
tīrot virsmas, pamanu, ka arī skapīšu durvis un grīdlīstes būtu jānotīra. ā, ledusskapja durvis arī.

vai es tikšu pastaigāties šodien??

this is tough.

iedomājies, mēs iepazināmies tieši pirms 10 gadiem. desmit!!!11

tu sēdi uz melna datorkrēsla maliņas, labo kāju saliekusi tā, ka pēda pabāzta zem kreisās kājas augšstilba. ērtības vai siltuma dēļ, nezinu. mati slapji, mugurā milzīgs, vecs t-krekls, kas smaržo pēc veļas pulvera, bet vēl vairāk pēc skapja, jo tu te vairs nedzīvo, bet te tāpat joprojām ir mājas. pirksti mērķtiecīgi loba svaigu, sulīgu mandarīnu. tik mērķtiecīgi, ka tā smaržīgā sula nopil tev starp kājām, atstājot mandarīnupīti uz taviem augšstilbiem un mazu pleķīti uz datorkrēsla sēdītes.

tu varēji atbraukt dienu ātrāk, bet paliki pie viņa. tev bija par viņu jāparūpējas. vai viņam par tevi?
tā jūs viens otru glābjat un gremdējaties viens otra būtībā, jo tā ir vieglāk pieredzēt pasauli un nesajukt pavisam.
tu nekad par kādu neesi tā rūpējusies.
un kāds par tevi? tā ne.

tu atver viņas pleilisti. tā tikpat labi varētu būt tavējā. saproti un nesaproti vienlaikus. tas nekas.

kontrasti liek mīlēt un justies dzīvam.

-es kādreiz tā visu laiku teicu: "oi, tūlīt apdirsīšos", bet tā arī neapdirsos
-tjip, "solīt sola, bet ne sūda..?"

Burvīgi atzīmēta Lāčplēša diena. Ar kuru gan citu kopā tā varētu, ne tikai nolikt svecītes Brāļu kapos, bet arī krustu-šķērsu izstaigāt Meža kapus, turpat piesēst uz dūmu, malku upeņu balzāma un pīrādziņiem, klausoties koru mūziku. Tik ļoti latviski, cilvēcīgi vienkārši un skaisti.

ir cilvēki, kas nesavtīgi dod savu enerģiju citiem, kad tā nepieciešama. ir tādi, kas nekautrīgi sūknē to no citiem, un ir arī tādi, kas gan atņem citiem, bet tomēr nespēj paņemt sev, atstājot gan sevi, gan citus absolūti izsmeltus. kur tā enerģija paliek?

es eju riņķos.
dzīve ir pagaidu risinājums.

Vēl vakarnakts sarunā stāstīju, kā mani aizkaitina cilvēki, kas katrā storijā, katrā ierakstā sludina, cik ļoti pateicīgi pasaulei un sazin kam vēl viņi ir par visu, kas viņiem dots utt, u.tjpr., cik ļoti šīm pateicībām zūd vērtība ar katru reizi, kad tās ir tik atklāti izbļautas pasaulei, un cik, no otras puses, ir vērtīgas tās pateicības, kas nāk reti, tikai tad, kad tiešām plūst pāri malām un nezini, kur likties. Un tāpēc man tieši šobrīd vajag, vienkārši vajag to izlikt šeit. To, cik ļoti es novērtēju cilvēkus, kas man šīs teju trīs nedēļas ir blakus gandrīz 24/7, cik ļoti svarīgi man ir tas, ka varu viņu priekšā neizlikties un pateikt, ja man ir niķis, varu bez brīdinājuma mesties ap kaklu, sabučot, bez aizspriedumiem ielīst kopā gulēt, jo mīļumu un tuvumu prasās kā ūdeni tuksnesī, ka varu nakts vidū atklāti pateikt to, ko un kā jūtu, un to, ka sapratīs. Sapratīs un pieņems, jo mēs cits citu pieņemam bez ierunām un nosacījumiem, un tas ir tik neiedomājami skaisti. Neaptverami. Tas vienkārši bija jāpieraksta, lai nekad neaizmirstu, ka šādas sajūtas ir bijušas.

Dejot akmeņainā pludmalē ir kaifs. Un mosties agri, kamēr saule vēl tikai lec, un izskriet ašu riņķi kalnā-lejā pa pilsētu, un peldēties spirdzinošā ūdenī, un pa pliko mazgāties duša uz jumta, un rāpties pa jumtiem, un dzert vīnu, un apreibt no malkiem, pļāpām un iespaidiem, un klātesamības.

mājas pārvaldnieks mani uzrunāja deminutīvā. how cute!

sieviešu uzvārdiem nevar uzticēties

- ko tu darītu, ja tu būtu ezis?
- durtu sēnes

man ir aizdoma, ka reti kura dzimšanas dienas ballīte beidzas ar kopīgu dievkalpojuma apmeklējumu, turklāt neviens no mums nav īsti ticīgs :D

bet tagad man ir īsta brīvdiena. nesteidzīgi rosos, malkoju tēju, fonā skan mierīga mūziciņa un mīļi elpas vilcieni. varu baudīt me time, neesot viena, un tas ir ļoti forši.