uncertainty - Post a comment

tu sēdi uz melna datorkrēsla maliņas, labo kāju saliekusi tā, ka pēda pabāzta zem kreisās kājas augšstilba. ērtības vai siltuma dēļ, nezinu. mati slapji, mugurā milzīgs, vecs t-krekls, kas smaržo pēc veļas pulvera, bet vēl vairāk pēc skapja, jo tu te vairs nedzīvo, bet te tāpat joprojām ir mājas. pirksti mērķtiecīgi loba svaigu, sulīgu mandarīnu. tik mērķtiecīgi, ka tā smaržīgā sula nopil tev starp kājām, atstājot mandarīnupīti uz taviem augšstilbiem un mazu pleķīti uz datorkrēsla sēdītes.

tu varēji atbraukt dienu ātrāk, bet paliki pie viņa. tev bija par viņu jāparūpējas. vai viņam par tevi?
tā jūs viens otru glābjat un gremdējaties viens otra būtībā, jo tā ir vieglāk pieredzēt pasauli un nesajukt pavisam.
tu nekad par kādu neesi tā rūpējusies.
un kāds par tevi? tā ne.

tu atver viņas pleilisti. tā tikpat labi varētu būt tavējā. saproti un nesaproti vienlaikus. tas nekas.

kontrasti liek mīlēt un justies dzīvam.