1) Pirmajā vietā ierindoju vectētiņu par telefona nummuru mācīšanas konceptu. Melodiju - re do do mi do do1 atceros joprojām, kas nozīmē, ka telefona nummurs ir 211318 ( tas bija kādai radiostacijai ).
Domāju, ka diezgan ģeniāli, jo skaitļu atcerēties nevarēju, bet melodijas - viegli. Super!
2) Godpilnajā otrajā vietā ierindojas paps ar bērnībā uztverto 'pārmetumu' nedziedāt līdzi radio utt. skanošajām melodijām līdzi otro balsi tercās un sekstās. Nācās domāt alternatīvas otrajām balsīm. Nupat sāku domāt, ka esmu viena no ātrākajām, ja runa ir par otrās balss izdomāšanu.
3) Trešajā vietā ierindojas omeopis ar savu pacietību, klausoties mani. Laukos taisīju koncertus. Uz trepēm. Ar slotu. Kā mikrofonu, protams. Dziedāju neesošas dziesmas ar neesošu valodu. Trešajā vietā ierindojas tikai tāpēc, ka es tiešām to praktiski neatceros.
4) Ceturtajā vietā ierindojas daudzfunkcionālie un cilvēkresursu ziņā lieli "Pali". Atmiņas arī samērā blāvas, taču šo to atceroties - protams, klausīties kora mēģinājumus kaut kur vecuma posmā ap 5 gadiem ir visnotaļ interesanti. Sevišķi, ja 1) koris iedziedoties izmanto tavu vārdu 2) dzied daudzbalsīgas šūpuļdziesmas pie tavas gultas ( kas mani nenormāli mulsināja, es nevarēju saprast vai man jāklausās, vai 'jāaizmieg' :D ) 3) vispār sniedz labu ieskatu mūzikā, pat ja tolaik tas neliekas svarīgi. ( Teiksim, M.Brauna "Veltījums" bija neieredzētākā dziesma, jo ( un tagad es izkliedzu savu aizvainojumu :D ) NEVIENS MAN NEKAD NEPASKAIDROJA, KAS TAS IR KAS TUMSĀ LAISTĀS UN AR TEVI ĻOTI SAISTĀS UN TURKLĀT SPĪD ARVIEN SILTĀK UN SPOŽĀK!!!!!! Kā bērnam, šī dziesma bija totāla mistērija un man šķita tik negodīgi, ka es nesaprotu, par ko ir runa! :D :))))))
5) Piektajā vietā ierindojas baznīca. 1) Tāpēc, ka mums bija mūzikas stundas, kas, cik es atceros, reizēm ļāva atklāt arī kaut ko jaunu, vai, nostiprināt jau esošās domenes zināšanas. 2) Tapēc, ka es nekad nedziedāju pirmās balsis no dziesmu grāmatām, bet gan otrās 3) Un tās otrās taču bija jālasa no lapas, par ko es nekad nedomāju, būdama maza, vnk lasīju. Un re kā... lapas lasīšana nav problēma.
6) Sesto vietu dala krustmammiks un vecāki. Bija tā, ka es īsti nezināju, ka ir arī tāda mūzika, kas ir ārpus domenes, 'paliem' un operas, un varbūt reizēm - radio. Ka ir alternatīvas. Teiksim Bjorka.
Vecāki - tās ir raudulīgas atmiņas, bet klavieres, vijole un solfedžo BIJA JĀMĀCĀS. Jāsēž pie galda un jāzīmē pilna lapa ar pusnotīm, jāspēlē vijole, kas, varu iedomāties, cik ļoti spēlēja uz nerviem ( 4gadīga vijolniece- tas ir reāli skumjš notikums kāda ausīm, kas ir pabeidzis kondženi kā vijolnieks,m ? kā bija, mammu ? :D ) un klavieres bija jāspēlē un tur neko nevarēja darīt ( un te žetons iet papam un/vai vectētiņam par zīmuļu sistēmu - sadalīt skaņdarbu posmos, nolikt 8 zīmuļus vienā klavieru pusē un spēlēt, kamēr visi zīmuļi pārceļas uz otru galu ). :)
Labi, šodienai atmiņu pietiks :)
Vispār tas viss tāpēc, ka es domāju par Feniu. Viņa ir sākusi dziedāt, ( viņai ir 7 (!) mēneši ). Sākumā domājām, ka tā ir likumsakarība, ka viņa trokšņo līdzīgi, kā es dziedu, bet nē...
Katru reizi, kad tiek dziedāta konkrēta dziesma, viņa diezgan precīzi atkārto. Un citreiz nekad, bet kad dziedam - gandrīz vienmēr!!!!
Un savukārt tas man lika aizdomāties par visu iepriekšminēto...t.i. konceptiem, kas attīsta bērnus.
:)