Krēslojās. slipīgie snāpšļi stirinājās pa zāli un tālumā
šķita cītari, kā zaļi tupuči zālē.
šķita cītari, kā zaļi tupuči zālē.
bīsties rifkarīļa, mans dēls, tas ir briesmogs no pekles, krūmos
kašājas maitasputns cēls - šausmonīgs briesmoneklis
viņš ņēma vairogu, zobenu, draugs, pilns varonības līdz malām un
gāja tālu, kur tumtumkoks aug - līdz pašam pasaules galam
tur viņš zem koka nostājās cēls un ilgi gaidīja, protams, līdz
rifkarīlis briesmīgais šurp laidās burbuļodams
un brīkš un brākš un liesmas šņāc un zobens cērt caur liesmām,
un galvas krāc un galvas drūp, nu gals ir visām briesmām
ak, rifkarīļa uzveicēj, nu nāc pie manas krūts, lai slava varonim -
hei, hei, un savus lauus plūc
krēslojās. slipīgie snāpšļi stirinājās pa zāli un tālumā
šķita cītari, kā zaļi tupuči zālē.