Tā, it kā Latvija mani padara netīru.
Ar visām sarunām, ar to, ka es zinu kas un kā notiek.
Kad nav tā valodas barjera, kas traucē saprast nianses.
Kad es uztveru katra vārda krāsu un tapēc arī pati uzmanos, ko runāju.
MacatRūdis saka, ka tagad mākot lasīt domas.
Un zini, jā, intuitīvi viņam droši vien ir taisnība...
Pēc tam, kad lasi no cilvēka ķermeņa vairāk, nekā teiktā, jo valodu vnk nesaproti, tad atgriežoties var redzēt vairāk,
t.i. gan redzēt, gan dzirdēt... Izprast dubultā.
Un, jā...Austrijā es esmu tik nosvērta, mierīga, pat apātiska, daudz viena un lielākoties koncentrējusies darbam.
Šeit...šeit nekā no tā nav. Pēkšņi atkal ir sarunas, atkal ir fiziskā pasaule, kas Austrijā pazūd, dalīta, kliedēta uzmanība, jo apkārt tik daudz atpazīstamā un atpazīstamo, nav vairs mans dienas režīms un enerģija zūd daudz ātrāk... Un tad es esmu nogurusi un jūtos netīra.
Tikai džemā lēnām nonācu tajā punktā, kas parasti ir Austrijā. Sākums gaužām neveiksmīgs, bet ar otru dziesmu jau lēnām atgriezās fokuss...uz dzīvi...tā - caur mūziku.