Labi, atskaitos. Esmu Londonā un jauki pavadu laiku. Tomēr šī pilsēta mani pamatīgi iedvesmo. Pirmajā dienā puse dienas pagāja, kamēr tiku līdz tikšanās vietai ar Artūru, tāpēc neko daudz apkārt neblandījos. Tik vien kā aizgāju no Viktorijas stacijas līdz Green Park. Pa šo mazo brīdi gan redzēju ceļu satiksmes negadījumu un policijas pakaļdzīšanos riteņbraucējam, kurš, lai gan nebija vainīgs pie avārijas situācijas, tomēr dusmām iesita ar kāju pa nepieklājīgi braucošo taksi. Vakarā, pēc mantu nolikšanas mājās aizgājām uz pop jam, jo Artūram bija jāspēlē. Mani arī pielika pie mikrofona, tomēr dīvaini... Nu nav mans lauciņš. Un arī sakautrējos, jāatzīst... :)
Vakar devos pilsētas tūrē, par spīti nejaukajiem laika apstākļiem. ( tā vien šķiet, ka manas smadzenes ir aizpūstas prom ). Devos uz London bridge staciju un nolēmu doties Tate modern virzienā ar kājām. Jauks atklājums ceļā bija Borough market. Jauks tirgus ar, pēc skata, gardiem jo gardiem ēdieniem, dažnedažādiem sieriem, saldumiem ( tomēr noturējos pret karstā šokolādē mērcētām zemenēm... :) ) , vairāk un mazāk eksotiskiem augļiem, karija vistiņām un rīsiem ar garnelēm un tā tālāk un tā joprojām... Izejot caur pirmo reizi mītām takām, pagalmiem un šķērsieliņām, sekojot Tate modern tornim, drīz vien arī attapos tā pakājē. Un labi vien bija, ap šo laiku vējš jau bij izpūtis cauri visām ( Artūram nozagtajām ) džemperu un jaku kārtām.
Pirmo reizi Tate modern lielajā zālē nebija nekā, ja neskaita mazus, smieklīgus bērniņus, kas skraidīja pa šķībo grīdu un mazos sportistus ķerošās mammas. Tā kā ar pārējo muzeja ekspozīciju esmu labi pazīstama, tad nolēmu šoreiz cauri tai neiet ( Rotko darbi man patīk vienmēr, tomēr bija slinkums doties augšā pa nebeidzami garajiem eskalatoriem ).
Dodoties ārā pievienojos visiem ar uz debesīm vērstajiem skatieniem, jo virs muzeja nekustīgi lidoja armijas helikopteri. Troksnis gan briesmīgs. Patiesībā neomolīgi. Sevišķi tas, ka sākoties kustībai viņi pazuda pāris sekunžu laikā. Labs ātrumiņš...
Tad devos nezināmos ceļos, nezināmā virzienā, jo pēc muzeja jau vienmēr gribas pafotografēt Londonas ielas. Vakar pa mājām, skatoties Django.Unchaned. Jāteic Inglorious bastards man tomēr patīk 10 reizes labāk. Vismaz.
Tā... šodienu uzsāku ar braucienu uz Portrait gallery. Nu, tā ir mana vieta. Portreti tomēr ir mans mīļākais vizuālais žanrs... Kas iekritis atmiņā - tik tiešām kaut kādā ziņā neveiksmīgais hercogienes Keitas portrets. Kaut kas šķiet nepabeigts. Var redzēt, ka nodoms bijis labs, bet kaut kas tomēr pietrūcis līdz 100% veiksmīgam portretam. Otra atmiņā iespiedusies ir kāda fotogrāfija "Actor's last dinner", kas pēc būtības ir Da Vinci "The last supper" reprodukcija. Patiesībā, pat ne īpaši izcila, tomēr tā mani iedvesmoja kādai citai idejai, ko pati vēlos nofotografēt.
Pēc tam devos uz blakus esošo nacionālo galeriju, kur nopirku skiču albumu un zīmuļus un pavadīju pāris stundas sēžot pie Monet "ūdensrozēm" un "japāņu tiltiņa" un iepildot skiču albumu ar idejām fotogrāfijām, mūzikai un kādai zinātniski-fantastiskai idejai par labās smadzeņu hemisfēras darbības ietekmi uz Monet darbiem un māksliniekiem kopumā. ( ai, tāda muļķīga ideja, kas vēl jāattīsta zinātniskā virzienā un kura man ienāca prātā balstoties uz Jill Taylor stāstu ted.com , vienu sapni par enerģijas pikseļiem starp dzīvo un nedzīvo dabu un to, ka Monet darbi uz vecumu palika arvien nedetalizētāki, bet krāsas - spožākas...
Tagad mājiņās. Sarunas ar dažādās pasaules malās dzīvojošām meitenēm iekš skype un ideju pārskatīšana... :)
Vakar devos pilsētas tūrē, par spīti nejaukajiem laika apstākļiem. ( tā vien šķiet, ka manas smadzenes ir aizpūstas prom ). Devos uz London bridge staciju un nolēmu doties Tate modern virzienā ar kājām. Jauks atklājums ceļā bija Borough market. Jauks tirgus ar, pēc skata, gardiem jo gardiem ēdieniem, dažnedažādiem sieriem, saldumiem ( tomēr noturējos pret karstā šokolādē mērcētām zemenēm... :) ) , vairāk un mazāk eksotiskiem augļiem, karija vistiņām un rīsiem ar garnelēm un tā tālāk un tā joprojām... Izejot caur pirmo reizi mītām takām, pagalmiem un šķērsieliņām, sekojot Tate modern tornim, drīz vien arī attapos tā pakājē. Un labi vien bija, ap šo laiku vējš jau bij izpūtis cauri visām ( Artūram nozagtajām ) džemperu un jaku kārtām.
Pirmo reizi Tate modern lielajā zālē nebija nekā, ja neskaita mazus, smieklīgus bērniņus, kas skraidīja pa šķībo grīdu un mazos sportistus ķerošās mammas. Tā kā ar pārējo muzeja ekspozīciju esmu labi pazīstama, tad nolēmu šoreiz cauri tai neiet ( Rotko darbi man patīk vienmēr, tomēr bija slinkums doties augšā pa nebeidzami garajiem eskalatoriem ).
Dodoties ārā pievienojos visiem ar uz debesīm vērstajiem skatieniem, jo virs muzeja nekustīgi lidoja armijas helikopteri. Troksnis gan briesmīgs. Patiesībā neomolīgi. Sevišķi tas, ka sākoties kustībai viņi pazuda pāris sekunžu laikā. Labs ātrumiņš...
Tad devos nezināmos ceļos, nezināmā virzienā, jo pēc muzeja jau vienmēr gribas pafotografēt Londonas ielas. Vakar pa mājām, skatoties Django.Unchaned. Jāteic Inglorious bastards man tomēr patīk 10 reizes labāk. Vismaz.
Tā... šodienu uzsāku ar braucienu uz Portrait gallery. Nu, tā ir mana vieta. Portreti tomēr ir mans mīļākais vizuālais žanrs... Kas iekritis atmiņā - tik tiešām kaut kādā ziņā neveiksmīgais hercogienes Keitas portrets. Kaut kas šķiet nepabeigts. Var redzēt, ka nodoms bijis labs, bet kaut kas tomēr pietrūcis līdz 100% veiksmīgam portretam. Otra atmiņā iespiedusies ir kāda fotogrāfija "Actor's last dinner", kas pēc būtības ir Da Vinci "The last supper" reprodukcija. Patiesībā, pat ne īpaši izcila, tomēr tā mani iedvesmoja kādai citai idejai, ko pati vēlos nofotografēt.
Pēc tam devos uz blakus esošo nacionālo galeriju, kur nopirku skiču albumu un zīmuļus un pavadīju pāris stundas sēžot pie Monet "ūdensrozēm" un "japāņu tiltiņa" un iepildot skiču albumu ar idejām fotogrāfijām, mūzikai un kādai zinātniski-fantastiskai idejai par labās smadzeņu hemisfēras darbības ietekmi uz Monet darbiem un māksliniekiem kopumā. ( ai, tāda muļķīga ideja, kas vēl jāattīsta zinātniskā virzienā un kura man ienāca prātā balstoties uz Jill Taylor stāstu ted.com , vienu sapni par enerģijas pikseļiem starp dzīvo un nedzīvo dabu un to, ka Monet darbi uz vecumu palika arvien nedetalizētāki, bet krāsas - spožākas...
Tagad mājiņās. Sarunas ar dažādās pasaules malās dzīvojošām meitenēm iekš skype un ideju pārskatīšana... :)