Izejot pauzē starp teju četrstundīgo ansambļa nodarbību, protams, nobāzējamies pagalmā. Visi stāv grupiņās, kas atkarīgas no valodas, kādā vēlies sazināties. Mana saruna norisinās ar Simonu, kas ātri vien uztvēris, ka šodien ar "ritma sekciju neflirtēju". Tā nu es kratu savu sirdi par neizturamajām angļu valodas stundām, kas mani iekšēji padara par mazu, nesmaidīgu un agresīvu zvērēnu, kamēr Simons mani mierina, ka šis priekšmets, jeb, pareizāk sakot, skolotāja ir studentu melnā saraksta augšgalā un, ka tādēļ viņš no koncertkursa ir pārgājis us IGP, jeb pedagogiem. Mans garstāvoklis sāk lēnām uzlaboties Simona amizantajā sabiedrībā un sarunas pāriet pie gaidāmā salsas vakara, kad mūsu sarunu īsi pārtrauc ģitārists (kura vārdu joprojām neatceros) no mana kursa, šķiet. Saruna gluži vienkārša :
Ģ : kafiju vēlies ?
U : jā
Ģ : kāds nummurs ?
U : astotais - karsta šokolāde...
Ģitārists, neko vairāk neprasot aiziet, taču Simona sejā lasāma zināma neizpratne. Kamēr gaidīju 'atnākam' savu karsto šokolādi, Simons sāka savas pārdomas...
" Es nesaprotu...viņš tev neko nav parādā un pilnīgi bez jebkāda iemesla pienāk klāt un piedāvā tev izmaksāt kafiju ? Kā tev TAS izdodas ? Nē, es jau saprotu, es arī gribētu mācīties skolā, kur 90% ir meiteņu, un es varētu būt laimīgajos 10%, bet kur tad ir tāda džeza skola, tā jau te tikai meitenēm veicas... Un, cik es tevi redzu, tā tev kāds kaut ko izmaksā... ( te nu es iestarpinu - Tu mani reti redzi, ha! ). "
Ģirārists pienes šokolādi un bez jebkādiem komentāriem aiziet pie savas kompānijas. Simona pārdomas turpinās :
" Ja es būtu viņa vietā, es vismaz aprunātos...come on...nu, ja es izmaksātu kaut ko sievietei, man būtu kaut kādi nodomi...vismaz aprunāties...un neviens no viņiem ar tevi nerunā ? Nopietni ? Es nesaprotu...varbūt, ka mūziķi ir pārāk kautrīgi...nu es nezinu... nē, austrieši vēl varētu, bet starp viņiem taču ir itāļi, slovāki, serbi, horvāti... nē, pilnīgi vienmēr, kad es izmaksāju, man ir kāds nodoms...jocīgi...nē, Tu esi vnk īpaša, šitā te parasti nenotiek! "
:D
Nosmējos, jā ,ir gadījis kādas 10 šokolādes nopirkt pašai, bet vispār tīk dzīvoties uz savu dārgo studiju biedru un skolotāju rēķina, un uz Simona jautājumu - kuri tie ir, es nevaru atbildēt, jo visus neatceros un daļai nemaz nezinu vārdu.
Un es biju domājusi, ka šī parādība būs ātrāk pārejoša, bet tā strādā aizvien labāk, kā redzams, jo sarunu ar tikšanu pie šokolādes, kā redzams iepriekšminētajā sarunā ar ģitāristu, būtu grūti vēl vairāk reducēt... :)