Šodien satiku Zani. Cik nepierasti runāt ( runāt, nevis rakstīt vai lasīt ) latviešu valodā. Ik pa laikam iespraucas angļu vai vācu valodas vārdi, jo tie šķiet precīzāki, piemērotāki. Bija jau piemirsies, ka šajā pasaulē eksistē arī reāli vīrieši un visas no tās izrietošās reālās problēmas. Tas ir jauki, jo ar nekādām privātas dabas negācijām Grāca man neasociējas pilnīgi nemaz un visas meiteņu klačas institūtā vienmēr vairāk skan kā anekdotes vai jautri fantāziju stāsti ( jo lielākoties paliek fantāziju līmenī no sērijas - viņš uz mani TĀ paskatījās ).
Šodien mājās esam tikai mēs ar Andy, pārējā 'ģimene' aizbraukusi uz laukiem. Apceram iespēju doties uz kino, kā nekā joprojām neesmu saņēmusies doties uz IMAX šeit. Alise Brīnumzemē - tomēr bērnības pārlasītākā grāmata, jo kaut kā tā grāmatiņa vienmēr Mālpilī uzradās degungalā un kad iesāku lasīt, nemācēju ( un nevajadzēja jau arī ) atrauties. Atceros, ka reiz man vajadzēja piedalīties publiskās runas konkursā. Visi bērni, kā labiem bērniem pienākas, stāsta latviešu tautas pasakas un deklamē Aspazijas dzeju, kamēr Una mierīgi stāsta Selindžera stāstu par banānzivīm, kur galvenais varonis, manuprāt vīrietis ar pedofīliskām tieksmēm beigu beigās izdara pašnāvību un kā dzejolīti 10 gadīgā Una skaisti nodeklamē :
Krēslojās. Slipīgie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdīgi šķita cītari
Kā zaļi tupuči tālē...utt..
Tiešām, šī bezgala skaistā dzejoļa internetā nav ( krustmammik, Tev nav ? )
Tomēr, es ĻOTI priecājos, ka man ir tik foršs krustmammiks, ar savu izcilo oriģinalitāti!
( kurš gan cits būtu man ieteicis Selindžeru un Alisi brīnumzemē ? :) )
:*