Izlikdamies, ka sliktas dūšas sajūta ir tikai manas iedomas, vīrusu laikam aizbaidīju no sevis ( bet ne sajūtu ), kamēr Tuomo to izbauda jau 3 dienu pēc pilnas programmas. Dienas vidū pamodies, viņš vīrišķīgi (sarkasms, protams ) sakoda zobus un noņurdēja : es laikam miršu. :D Nu es jau laikam nejustos labāk, ja 3 dienas būtu atstāta bez iespējas padzerties un ēst. Vakarā, kad kolas medicīniski narkotiskajā iespaidā 'mirējam' palika labāk, devos satikt savas senneredzētās, prātu zaudējušās ( un vasara to ir nostiprinājusi ) vokālistes, kas, kādā īru krogā sēdēdamas, skaļi dziedāja "i'm a Barbie girl" un bārstīja pērles par bārmenēm, kas izskatās pēc Pītera Pena laumiņām un par to, kuri puiši ir viņās saķērušies ( mani sāk mākt aizdomīga teorija "padarīt vēlamo par esošo" ). Taču mans nogurums darīja savu, tādēļ izlēmu sev piešķirt brīvvakaru bilžu apstrādes sabiedrībā, kā arī beidzot sarakstīju to, kas ir jāizdara, kas ir jāiepērk tuvākā vai tālākā nākotnē, kā arī to, kas būtu vēlams, ja būs iespējas. Ļoti jauki. Dienas saruna ( Lena&es ): L : Nāc uz virtuvi, man ar Tevi nopietni jāparunā... U : ( ??? ) unamade iet uz virtuvi, domādama, ko varētu būt sastrādājusi... .... L : Una, saki "jā" ! U : par ko ? L : Nu, vienkārši saki "jā" ! U : nu, par ko ?! L : Ka Tev nav nekas īpaši svarīgs nākošnedēļ! U : Nu Jā! L : forši! U : ? L : Saki, "jā" ! U : Nu, kas man būs jādara ? L : Tev ? Nekas! Saki "JĀ"! U : NU.... JĀ! L : Forši. Mēs visi nākošnedēļ braucam uz Horvātiju! :) U : aaamm....... ....... ..... jā. :) |