Vispār maniem sapņiem nebūtu ne vainas, ja vien tie nebūtu tik nolāpīti īsti un ar tik niecīgu devu nepilnībām ( teiksim, es acīmredzami nevarēju iztēloties pareizi viesuļvētru, jo tā noteikti bija pārāk tuvu, lai es nebūtu novākta jau no tās vien.. :D ). Turklāt sapņa laikā saņēmu (sapņu) telefona zvanu, kurā pēc jautājuma kā man iet un ko es daru es tā arī teicu - es ceru, ka sapnī, es ļoti ceru, ka sapnī, jā, es esmu sapnī, jo tas viss ir pārāk nereāli, kad pamodīšos - piezvanīšu. :D Varbūt vienīgā lieta, kas man šķita īpaši interesanta bija - reakcijas. Sēžot dzīvoklī un redzot viena vakara laikā tik daudz nepārtrauktu stihiju ( pēdējā bija - sniegs augusta vidū, pēc sapņa laika +/- divas stundas pēc normālās augusta +30 dienas ). Bija cilvēki, kas dzīvoklī reaģēja ar - spēlējam spēles, kamēr beigsies vētra, citi pie loga skatījās, mēs ar nez no kurienes uzradušos Mihaelu skrējām skatīties kas un kā notiek un konstatējām armijnieku faktu, kamēr citi, kad es ieraudzīju šāvienus ārā uz manu jautājumu, vai ir iespējams, ka sācies karš, atbildēja ar - beiiidz, tas nav iespējams, ir 21. gadsimts, cilvēktiesības utt... :)