![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man parasti veicas uzrauties uz garastāvokļa pasliktināšanas āķa.
Eju, gandrīz velkos, jo negribas, virzienā uz pieturu, lai brauktu iepirkt vēlamo. Skatos, viens tāds dzīvnieks - pazaudējies klīst, ātri un meklējot pārvietojas, suns tāds paliels un gandrīz baltu spalvu, var redzēt - kopts, siksna vēl ap kaklu. Pats tāds mīkstu purnu un lielām acīm, te vienam pieskrien klāt, te - otram. Uzmanību pievērsa ar to, ka gandrīz tramvajā, uz kuru nepaspēju, iekāpa, bet tā arī neko, atpakaļ uz pieturu padevās. Vienam bērnam gabaliņu pasteidzās līdzi, labi, ka nenobiedēja, ātri no viņa atšuvās. Stāvu patālāk no pieturas būdas, šis uz manu pusi padevās, uzrunāju viņu latviski, bet šis nekādi nereaģēja, skraidīja tikai apkārt un zemi ātri ošņāja, tad krieviski uzrunāju, šis uz mani paskatījās, pateicu krieviski, lai meklē saimnieku, tā uzstājīgi teicu, paskatījās uz mani, tad šis intensīvi sāka ošņāt zemi, pavirzījās tā kādu gabaliņu un atkal uz manu pusi, atkārtoju tik pat uzstājīgi, lai meklē saimnieku; tā viņš ātri padevās pāri ielai, ošņājot katru pēdu, ai, cik žēl gan kļuva, zinu, ko jūt cilvēks, kad mīlulis nozūd kaut uz pāris dienām, tas ir posts; jā, vēl uzstājīgi arī pateicu, lai neiet uz ceļa; bet saku, krieviski viņš saprata, tikai ko tas daudz dod, bet tādu lielu suni grābt aiz čupra arī kaut kā neceļas:), kad viņš skraidīja, spalva bija uz muguras sacēlusies gaisā, kaut kā tas raksturīgi vilkiem, cik zinu, tā viņi reaģē uz svešajiem, ja nemaldos; tā man šodien garīgais arī nobojājās...
P.S.Uzrunāju, lai neskrien pa ielu, jo brīžiem diezgan haotiski viņš tā klīda. Vienreiz dzīvē gadījās dzirdēt, kā noskan, kad mašīna lielam sunim ietriec sānā, tas bija pie luksofora stāvot, kad visi gaidīja zaļo, bet dabūja noskatīties drausmīgā ainā, viss notika kā palēlinātā filmā - tu skaties, nojaut, ka nebūs labi, bet nevari pakustēties, nav ne laika, ne tādu spēju, lai kaut ko darītu, domas apstājas, tās ir sekundes, bet ilgi, laiks apstājas, un tas notiek. Neviens neko nevar padarīt, ja saimnieks savu draisko mīluli ved gar brauktuvi pastaigāt savā vaļā, tas var gadīties pēdējo reizi.
Eju, gandrīz velkos, jo negribas, virzienā uz pieturu, lai brauktu iepirkt vēlamo. Skatos, viens tāds dzīvnieks - pazaudējies klīst, ātri un meklējot pārvietojas, suns tāds paliels un gandrīz baltu spalvu, var redzēt - kopts, siksna vēl ap kaklu. Pats tāds mīkstu purnu un lielām acīm, te vienam pieskrien klāt, te - otram. Uzmanību pievērsa ar to, ka gandrīz tramvajā, uz kuru nepaspēju, iekāpa, bet tā arī neko, atpakaļ uz pieturu padevās. Vienam bērnam gabaliņu pasteidzās līdzi, labi, ka nenobiedēja, ātri no viņa atšuvās. Stāvu patālāk no pieturas būdas, šis uz manu pusi padevās, uzrunāju viņu latviski, bet šis nekādi nereaģēja, skraidīja tikai apkārt un zemi ātri ošņāja, tad krieviski uzrunāju, šis uz mani paskatījās, pateicu krieviski, lai meklē saimnieku, tā uzstājīgi teicu, paskatījās uz mani, tad šis intensīvi sāka ošņāt zemi, pavirzījās tā kādu gabaliņu un atkal uz manu pusi, atkārtoju tik pat uzstājīgi, lai meklē saimnieku; tā viņš ātri padevās pāri ielai, ošņājot katru pēdu, ai, cik žēl gan kļuva, zinu, ko jūt cilvēks, kad mīlulis nozūd kaut uz pāris dienām, tas ir posts; jā, vēl uzstājīgi arī pateicu, lai neiet uz ceļa; bet saku, krieviski viņš saprata, tikai ko tas daudz dod, bet tādu lielu suni grābt aiz čupra arī kaut kā neceļas:), kad viņš skraidīja, spalva bija uz muguras sacēlusies gaisā, kaut kā tas raksturīgi vilkiem, cik zinu, tā viņi reaģē uz svešajiem, ja nemaldos; tā man šodien garīgais arī nobojājās...
P.S.Uzrunāju, lai neskrien pa ielu, jo brīžiem diezgan haotiski viņš tā klīda. Vienreiz dzīvē gadījās dzirdēt, kā noskan, kad mašīna lielam sunim ietriec sānā, tas bija pie luksofora stāvot, kad visi gaidīja zaļo, bet dabūja noskatīties drausmīgā ainā, viss notika kā palēlinātā filmā - tu skaties, nojaut, ka nebūs labi, bet nevari pakustēties, nav ne laika, ne tādu spēju, lai kaut ko darītu, domas apstājas, tās ir sekundes, bet ilgi, laiks apstājas, un tas notiek. Neviens neko nevar padarīt, ja saimnieks savu draisko mīluli ved gar brauktuvi pastaigāt savā vaļā, tas var gadīties pēdējo reizi.