Ķēms

šorīt piecēlos un galvā skan Notre Dame De Paris - Belle. Skatos Euronews un domāju - pasaulē ir tik daudz politiķu, notiek tik daudz tikšanos, bet karu neviens nespēj izbeigt. Skatos, cik graciozi iet Urzula fon der Leiena un šķiet, ka iet pati Eiropa :-), nu viņai labi sanāk iet ar paceltu galvu un būt viesmīlīgai. Kad iedomājos, ka iebrucēji galināja (turpina) nost bērnus, izved viņus un dara daudz briesmīgu lietu ar bērniem, tiktu es klāt tādiem, tad arī šautu tādus nost, no sirds šautu nost. Vakar bijām uz zīdaiņu peldināšanu, iedomāties neviens nevar, kā izskatās laimīgs zīdainis :-), ja nav redzējis pats savām acīm; peldot ūdenī, sajūsmā sarunājas tāds maziņš:-); vēlos, lai mēs nekad nepiedzīvotu tās šausmas, kas notiek Ukrainā, tas ir jāizbeidz! Nekad neesmu spējusi noskatīties nevienu dokumentālo filmu par Sibīrijas bērniem, tas vienmēr raisa sāpīgas sajūtas, kad iedomājos, kā viņiem vispār dzīvē tā... Tik smagi vispār ir sadzīvot ar tādām atmiņām visu savu dzīvi, ja tik ļoti nodara pāri.  

te Tinas grācija, uzmundrinājums :-)

Par filmu "Blood & Gold" (2023). Sižets - kara beigas, "uzvarētāji" jūt, ka tuvojas beigas, bet vēl iet pakaļ tam, kas nepieder viņiem. Parasti kara beigas asociējas ar to, ka kādam nepaveicas pašās beigās, tādi te ir vairāki, kam nepaveicas :-), asiņu ir samērā daudz, bet brīžiem tā šaudīšanās līdzinās asa sižeta trillerim, piem., ar Stalloni, bet Stallones vietā ir, piem., meitene :-). Sievietes tur šauj un dažreiz trāpa, tas viss iet kopā ar morāli, kas pasniegta. Par to - kā nu kuram paveicas, bet tas ir par maz teikts, stāstā nav nekā īpaši jauna. Iesaku :-)

vakar padomāju datu aizsardzības kontekstā - dzimums mūsdienās ir jau īpaši aizsargājams raksturlielums, jā..., kurš tā būtu domājis pirms gadiem, daudziem gadiem :-)