šorīt piecēlos un galvā skan Notre Dame De Paris - Belle. Skatos Euronews un domāju - pasaulē ir tik daudz politiķu, notiek tik daudz tikšanos, bet karu neviens nespēj izbeigt. Skatos, cik graciozi iet Urzula fon der Leiena un šķiet, ka iet pati Eiropa :-), nu viņai labi sanāk iet ar paceltu galvu un būt viesmīlīgai. Kad iedomājos, ka iebrucēji galināja (turpina) nost bērnus, izved viņus un dara daudz briesmīgu lietu ar bērniem, tiktu es klāt tādiem, tad arī šautu tādus nost, no sirds šautu nost. Vakar bijām uz zīdaiņu peldināšanu, iedomāties neviens nevar, kā izskatās laimīgs zīdainis :-), ja nav redzējis pats savām acīm; peldot ūdenī, sajūsmā sarunājas tāds maziņš:-); vēlos, lai mēs nekad nepiedzīvotu tās šausmas, kas notiek Ukrainā, tas ir jāizbeidz! Nekad neesmu spējusi noskatīties nevienu dokumentālo filmu par Sibīrijas bērniem, tas vienmēr raisa sāpīgas sajūtas, kad iedomājos, kā viņiem vispār dzīvē tā... Tik smagi vispār ir sadzīvot ar tādām atmiņām visu savu dzīvi, ja tik ļoti nodara pāri.