Ķēms

Man retoriskais novērojums ir tāds.
Interesanti, kāpēc cilvēks, kas pievēršas kaut kam (pieņemsim - garīgam), ko pats vēl sev līdz galam nav atkodis (lai kaut cik izprastu) un neatkodīs, jo tur jau ir tas sāls, ja vismaz ņem vērā, ka dialoga nav, vai pat apstākli, ka laika vairs nav daudz atlicis, parasti cenšas skaidrot savu viedokli diezgan kategoriski, ja jau visa pamatā ir nezināšana (bez jautājumiem un atbildēm), t.i., nekas? Vai tā nav pretruna, t.i., vai tad jābūt tik netaktiskam pret savu iepriekšējo viedokli?:-) Vai atkal visa pamatā ir tikai subjekta pieredze, kas nozīmē, ka neko jaunu vairs uzsūkt un paust vienkārši nevar un ka tāda “nekas” un “nav dialoga” dzīves laikā vienkārši nav?
Un secinājums -
robežas zīmēt nav jēgas, ja to nav:-); jo īpaši – ja tas ir domāts citiem; kaut vai tamdēļ, lai skaidrotu, it kā citiem saprotamā valodā.
P.S.Tēmas pacelšanas avots - rakstiņš no Jūnijs, 2018, žurnāla Rīgas laiks (saruna ar A.Pjatigorski)