Ķēms

Komentāri par www.tvnet.lv atrodamā raksta saturu, raksts ar nosaukumu: „Latvijas ienākuma nodoklis pensijām, ko ārzemēs nopelnījuši atpakaļ atbraukušie emigranti, ir tautas aplaupīšana, raidījumam «LNT Ziņas» saka Lielbritānijā dzīvojošā latviešu pensionāre Mārīte Tera.”.



Liriskam ievadam - sāksim ar to, ka ārzemju latvietis ir bijis izbraucis (gadījumā, ja ir strādājis, tātad - ne no laba prāta, ņemot vērā, piem., kredītsaistības par vienīgo dzīvesvietu Latvijā), kamēr vietējais, nu jau arī seniors, kā jau visus šos gadus, ar nosacījumu, ka ir strādājis par minimālo algu (tās pašas - valstī pastāvošās un mūžīgi mainīgās nodokļu politikas dēļ), ir „vilcis jostu”, un tagad, ja nestrādā, turpina izdzīvot – visu laiku vilka dzīvību un arī turpina to vilkt.

Tātad, ja Starptautiskā konvencija par pensijām paredzot, ka seniori maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli no pensijām pēc tarifa, kas ir valstī, kurā viņi ir rezidenti, nevis kur pensijas gūtas; sanāk, ka valsts, kurā viņi ir rezidenti, var noteikt nodokļus, kuru likmes nav diferencētas, lai tādējādi neveicinātu pensionāru (cilvēku) atgriešanos Latvijā un kopā ar nekustamā īpašuma nodokļa attiecīgo izmaiņu piemērošanu varētu ātrāk īstenot nacionalizāciju (nodokļu iekasēšanā ir iesaistītas arī vietējās pašvaldības).

Jautājums ir tikai tāds - atņemt pirms vai pēc un – ar ko sākt?

Pirmkārt, tie, kas būs atgriezušies, visdrīzāk arī tērēs pensiju Latvijā, tiks maksāti nodokļi ar visdažādākajām likmēm (zāles, pakalpojumi, dažādas preces), ko nevar nekādi izsekot, tāpēc, kā saprotams, vajag aplikt uzreiz un ar konkrētu ienākuma nodokļa likmi, kas, iespējams, ir visaugstākā no visām pieļaujamām nodokļu likmēm, kas piemērojamas un attiecas uz visām personām, pat ar mazāk aizsargātu statusu (piem., nestrādājošs seniors).

Jautājums nav pat par to - kā paskaidrot vietējam pensionāram, ka viņa pensija ir neapliekama tikai simbolisku eiro apmērā (kas, iespējams, pat neatbilst minimālajam nodrošinājuma/ienākumu līmenim, ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto nabadzības riska slieksni), savukārt, tas ārzemju latvietis, kas ir strādājis kaut kur citur, atbrauc, bet nemaksā nevienu eiro pašvaldībai, bet viņa pensija ir neapliekama salīdzinoši palielas eiro summas apmērā gadā (skat. par vārdu „pašvaldība” un summu minētajā rakstā).

Izskatās, ka sāpju objekts ir pašvaldība, bet summas apmērs – neskaidras izcelsmes, jo bez atšifrējuma.

Ja kādam kaut kas būtu jāpaskaidro, tad tādus nodokļu apmērus neviens neiedomātos zīmēt.

Jautājums – kāpēc minimālās pensijas apmērs Latvijā nav tāds, ka arī „ārzemju” seniors varētu dzīvot Latvijā, maksājot apmierināti visus iespējamos vietējos nodokļus, t.sk. visus PVN, nodokļus, kādi tiek noteikti valsts un piemēroti pašvaldību līmenī viņa vienīgajai dzīvesvietai?

Tātad ārzemju senioriem, kas atgriežas, pensijām piemēros IIN ar augstu likmi, sekojoši veicinās, ka viņi neatgriežas un savus īpašumus Latvijā pārdos, beigās viņi jebkurā gadījumā samaksās IIN, bet tikai par ienākumiem no nekustamā īpašuma pārdošanas, kas tomēr būs mazāk sāpīgi, salīdzinot, ja viņu pensijām piemēro IIN.

Secinājums – kaut kas nav lāga ar Latvijas nodokļu politiku, pareizāk – tai ir pavisam jocīgs virziens.

Liriskam nobeigumam - piedāvātu vietējiem senioriem piemērot noteikumu, ka neapliekas summa, kas ir ne mazāka par valsts pensiju atbilstoši Latvijas Republikā pensionēto mēneša vidējai bruto valsts pensijai iepriekšējā gadā (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes pēdējo publicēto informāciju), atmetot galējības – pašas lielākās un pašas mazākās. Un, lai tas viss būtu kaut kā salīdzināms - iepriekš periodiski nosakot minimālo nodrošinājuma/ienākumu līmeni, kas balstīts uz CSP aprēķināto nabadzības riska slieksni.

Arī politiķu izteicieni neliek domāt, ka nodokļu politikas plānā galvenie ir nodokļi un to skaidrošana.