pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis

pārdomas pirms miega, uzrakstītas pēc pamošanās
5/14/14 06:53 pm
Cenšoties aizmigt, skatos uz cilvēkiem, uz inkarcerētajiem. Dzīve kastē, kur tu reizē esi miris un dzīvs - tā ir pasaule iekš pasaules, iekš pasaules. Tik drausmīga mitoloģija, ka man interesē, kā tas viss izskatās no malas.
Man vienmēr ir paticis šis skats no malas. Es nezinu, vai esmu flegmātiskais tips (snaiperiem obligāta prasība ir būšana flegmātiskajam tipam, jo tas ir darbs, kur ilgi jāgaida), drīzāk jau tas, kurš smejas un reizē tiek sarauts gabalos, bet es vienmēr par sevi esmu domājis kā par labu novērotāju. Tādu, kurš var ilgi nekustēties, skatoties uz medījumu vai kādu augstāku (parasti institucionalizētu) radību fūdčeinā. Bet kam gan tas viss ir noderīgs? Tikai lai vairotu ciešanas. Vislabāk ir neredzēt un nepamanīt. Nē, nopietni.
0 atstāja kaut ko atstāj kaut ko