Un, saprotiet, nevienam īsti neinteresē tā dziļā doma, kas ir Tavā Lirikā. Tā ir Tava Lirika, draugs, tā ir skaista, ja tevi pazīst un zina kontekstu, bet bez tā tas viss ir tukši vārdi kādam citam, kas Skaņdarbu dzird "no malas" vai, esot atbilstošajā pasākumā, taču neesot pazīstams, ar grupu, kas šobrīd spēlē. Zinu vienīgi pāris gadījumus un varbūt vienu, divus cilvēkus, kuri ir spējīgi Savas Intīmās Lietas iepīt savas mūzikas lirikā tik skaisti, ka neticas (J.Simanovičs, piemēram). Bet citu cilvēku "sāpe" vai kas tur parasti izklausās tā "ai, es, šķiet, jau esmu šo kaut kur dzirdējis, un kāpēc man vispār jācenšas tagad salikt kopā izbļautās/slikti izdziedātās lirikas gabalas, lai rastu kopēju ideju par dziesmu". Es nezinu, gan jau, ka kļūdos, bet es ļoti labi jūtu to atšķirību tirpās un smalko tinumu izjūtās, kad tiek spēlēta/klausīta mūzika X ar liriku X un pēcāk mūzika Y ar liriku Y. Protams, ka man "labāk patiks" tā dziesma, kas nav par "indivīda sāpi" (vai arī, ja ir, tad ir tiešām ļoti literāri kvalitatīvi uz smalki uzrakstīts; vai atbilstoši mūzikas skanējumam drīzāk), bet gan par kādu abstraktu ideju, kas, dziesmai skanot, pārtop aizraujošu fraktāļu peldē.