- 2/11/14 07:24 am
-
Man ar to bērnu mācīšanu bail iekrist pretējā grāvī: cilvēkam nepieciešams tas posms, kad viņš tic Lieldienuzaķiem un Lāčplēšiem - ja no sākta gala viņš redz kritiskās domāšanas modeli, man bail, ka var iebraukt pretējā grāvī, tb no ticības mītiem uz neticību nekam.
Juristiem ir laba izglītība. Apskaužu jūs par palīgmateriāliem, kas dīvaini. Laulātās grāmatu plauktā ieraudzīju, cik juristiem satulkoti ir viduslaiku tiesību avoti, ko nez kāpēc VFF studenti acīs nav redzējuši (ja vien kāds no malas nepačukst, ka kas tāds jāmeklē), - tāpēc vien bija vērts ar juristi sapīties. :)) Un forši tas, ka mācību procesā, apgūst pasaules sarežģītību, tb pasaule nav melnbalta un jebkuru procesu var aplūkot vismaz no 2 skatu punktiem, kas bieži vien vienlīdz patiesi, bez ideoloģizācijas. Vēsturniekiem šis process ilgāks, jo pati nozare tradicionāli ideoloģizēta, un arī cilvēki dodas tajā studēt ar tendenci, kas ne vienmēr pazūd. Bet tā kopumā, galvenais jau iemācīties mācīties un atsijāt graudus no pelavām, jo māca (vismaz teorētiski) visur).
Ja interesē Eirōpas jaunie laiki (Spānijas Filipa II impērijas spožums un posts), un lasi krieviski, varu iedot linku uz viena krievina blogu, kur šis trakoti interesanti par jauno laiku militāro un fiskālo vēsturi izvēršas (starp citu, arī jurists pēc izglītības). :)
Ar mani nav nekā interesanta: kopš vērnības hobijs, taču studēt vēsturi uzņēmos tikai pēc 30 (jaunībā vecāki atrunāja: ko līdzīsi, tur viss ideoloģizēts, viens vienīgs marksisms/ļeņinisms). Aber kad absolvēju, pēc tam pirmo grādu dabūju, iemetu diplomu atvilknē un svētdienās ko palasu - alma mater mani par lektoru neņem (kā atklāti pateica: katrs jaunpienācējs nozīmē naudiņas uz deguniem pārdali), tā kā atliek vien hobija līmenī - ir ar kamrādiem pie alus kausa par ko paspriedelēt.