pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
- a sleep-aid jazz and a 20's massage done by me
- 12/25/13 09:47 am
- Nekad neesmu iedziļinājies un tāpēc sapratis džezu. Un tieši šī iemesla dēļ es to vislabāk baudu kā fona mūziku faktiski jebkādos apstākļos. Vienīgais izņēmums ir kaut kāda random pieklusināta ritmiska elektronika, un tas ir, kad es kādu masēju (un šķiet, arī tad, ja tā ilgi, dzīvnieciski mīlējas, bet par to tomēr neesmu tik pārliecināts). Kamēr masēju, lielākoties ir klusums, jo maiga pieskāršanās ādai nav īpaši skaņu izdaloša, un tāpēc klusums ļauj ļoti prātam šad tad apjukt un sākt šaudīties pa visiem muguras punktiem (masēt muguru haotiskā secībā - labo sānu, kreiso plecu un nedaudz iesākt kaklu, tad lāpstiņas labajā pusē un tad gurnu punktu), nevis nomierināties, elpot dziļi un ritmiski un koncentrēties uz saspringtāko daļu un tad ceļot pa blakus rajoniem ("punktiem", kas top par segmentiem). Vispār tas "masēju" stāvoklis ir tāds īpatnējs, kā tāds neliels apsitiens vai ceļojums drīzāk. Es reti kad pēc ilgas masēšanas bez īsa pārejas posma nemaz nevaru "iziet" no tās stadijas. Ir tāds kā miers, kas sastindzis savā ritmiskumā kā tāds smalko vibrāciju ledus (lai arī kas tas nebūtu). Nez kāpēc man to gribas kategorizēt kā pirmatnēju stāvokli. Jo, kad tapa miesa, tad tapa arī iespēja to apbrīnot ar jebkuru iespējamo maņu, kas piemīt miesas nesējam, cilvēkam, personai.
Atmetot ar roku autista prieciņiem, jāatzīst, ka tāda kārtīga, vispārēja sievietes masāža (iesk.krūšu, vēdera, gurnu un daļēju kāju) mani tomēr arī nogurdina. Noguruma pakāpe, saprotams, ir atkarīga no mana entuziasma pakāpei, un tā, savukārt, atkarīga no tā, cik ļoti es VĒLĒJOS masēt, bet vēlme ir atkarīga no subjekta. Interesanti, neesmu nekad masējis vīrietim. Nedomāju, ka vajadzētu. Nē, nu, varbūt man nebūtu iebildumu masēt plecus vai kādu sastieptu vietu kādam "tuvam" vīrietim, jo ar tādiem "you've grow fond of", prātā nāk dažādi grupasbiedri, citas bildes neredzu. Iemesls noteikti būtu tāpēc, ka viņi ir svarīgi cilvēki un ka viņu labsajūta ir labs koncerts vai labs mēģinājums. Tāpēc "don't fuck with ya bandmates, prick". Man gan ir sanācis, bet laiks un dziļāka viņu iepazīšana līdz ar laika ritumu, liekas, ir panākusi to, ka es varētu tā kārtīgi dirsties, nezinu, ja visi pēkšņi sāktu dirsties savā starpā un ierautu līdzi mani vai, ja es norautu jumtu no antidepresantiem, nedēļu spīdotu, un negulējis ne minūti, ierastos uz koncertu, kur spēlējam uz mazas, šauras skatuvītes un kur mums kāds vislaik saka: "Ātrāk! Ātrāk! Jau ir laiks!" Tad es noteikti neko nesaprastu, gribētu, lai ir citādāk, un tad pret mani noteikti tiktu lietots the N word - "stulbais narkomāns!" And thus was truth told.
Vispār varētu arī tādu anti-moody jazz, kaut ko modernāku un tā - tas nebūtu slikti. Ideja apakšā ir ļoti vienkārša - tā dziesma nepievērsīs manu aktīvo, koncentrētiesspējīgo uzmanību, jo man toņu celiņi šķitīs diezgan neparedzami tomēr ļoti atpazīstami, it kā es to dziesmu jau būtu dzirdējis, taču varbūt toreiz bija cits aranžējums, un visi tango vietā dejoja fokstrotu. Nekad nevaru atcerēties deju stilus, tāpēc saucu visus, ko esmu dzirdējis in a random succession.
-
0 atstāja kaut koatstāj kaut ko