tas noteikti nav liktenis. vismaz ne šajā gadījumā drīkst to piesaukt. cilvēki darbojas lēmumu līmenī. un cilvēki darbojas arī daudz smalkākā, neredzamākā līmenī, ko varētu nosaukt par sevis programmēšanu. izklausās mazliet ezotēriski, bet par šo teoriju esmu pārliecinājies, paanalizējot gandrīz jebkuru kaut cik pazīstamu cilvēku. būtībā to var reducēt, lai nav gari jāraksta, līdz vārdiem "cilvēks kaut kādā mērā var paredzēt/ietekmēt savu nākotni (vārdus "sava nākotne" uztverot ļoti plašā spektrā), analizējot savas domas (lai gan viņš to parasti neizdara, jo ir dumiķis)".
piemēram, ir tādi cilvēki, kuri sev iegalvo, ka ir neglīti, ka viņi citiem nepatīk, ka viņi ir savādi, jocīgi, ka visu mūžu būs vieni, un tā arī ir - šī noliegšana rada noteiktu mentālo stāvokli, kur arī rodas tā maģija - cilvēks tāds arī top, īsākā vai ilgākā laikā, ja neviens cits cilvēks nekonfrontēs minēto cilvēku par šo īpašo stāvokli, neradot pozitīvu iedīgli, kas minēto cilvēku tā teikt glābtu no mazliet neapskaužamas situācijas.
cilvēki ir dažādi. ir tādi, kas to sev iegalvo, bet kādā mirklī tam nenotic vai pārdomā, jo tā drīkst darīt (pārdomāt, mums vislaik ir jāpārdomā), vai kā tā, šis dzīves aspekts tiek aktivizēts, cilvēks vairs nav viens. dzīve daudzās tās sfērās ir sev iekodētu ekspektāciju un situācijanalīžu kopums, ko indivīds ir "izdomājis, domājot par to, kā dzīvē būs un kā bija", domājot par to ilgu laiku, uzrakstot to uz sienas un domājot par to ne tik ilgu laiku vai, nu, jā, domājot. cilvēks, domājot par sevi, ir tendēts sačakarēt sevi, jo pārsvarā neprot būt objektīvs sevis priekšā, jo viņam piemīt tendence būt
kognitīvi aizspriedumainam) . tas varētu būt otrs secinājums.
tā gan var būt teorija, kas tev būtu jāapgāž, bet tā tomēr varētu būt arī skarba realitāte - ka cilvēki dažreiz dodas prom vienatā. bet visi zina, ka divatā ir jautrāk, un tad kāpēc nedoties prom kopā? atliek vien atrast cilvēku, kurš būtu pietiekoši patīkams ar savu klātbūtni vai arī vienkārši ļoti pakalpīgs un paklausīgs, un iecietīgs, ja tev būtu tā slimība, ko sauc par "nepatīkams raksturs vai kā tamlīdzīgi", un tad, iespējams, pie reizes novērtēt citus viņa vai viņas plusus, teiksim, estētisko/ētisko/fizisko/seksuālo/u.c. kategoriju jomā, jo, sasodīts, cilvēks cilvēku divatā taču var izmantot tik daudz jomās, īpaši jau pretēja dzimuma (vai braukt ar sava dzimuma pārstāvi gejiem un lesbietēm un cerēt). cilvēki ir tik interesanti, ja tā padomā. un tāpēc es mums abiem vēlu goodspeed, tumšais imperator, un lai tev šī nakts, iespējams, mazliet pašdestruktīva, tomēr ir viena no pēdējām, domājot par sevi kā par cilvēku nepareizā manierē. cilvēki ir tik ļoti tendēti uz sava izskata īpatnībām un to nolikšanu negatīvajā priekšplānā, ka mani nepārsteidz fakts, ka tajā pašā laikā viņi aizmiglo savu skatu uz to, cik daudz citu cilvēku ar līdzīgām īpatnībām ir kopā ar citiem cilvēkiem, izbaudot to un priecājoties par lietām. cilvēki, kuri ir klasiski estētiski un skaisti - arī tādus es, cilvēks, kam gan nav tādas klasiskas izpratnes par skaistumu, bet gan diezgan specifiskas definīcijas par dažāda tipa skaistumiem. es, piemēram, vizuāli principā obožaju tikai 1 tipu, bet, ja nav tas ((jo tas ir ekstra, ekstra rets tips, kas, šķiet, izslēdz visas brunetes un tumšmates)), tad man patīk noteiktu ķermeņa proporciju kombinācija, piem., sejas formas: deguna, lūpu, zoda, matu, ausu kombinācija tad ķermeņa: kakls, pleci, tā smalkā daļa zem pleciem, krūtis un tā tālāk uz leju; tad vēl miesas būves tips arī noteikti nosaka kaut ko, bet tas viss jau arvien mazāk, jo tuvujamies pašam galvenajam - cilvēkam savā būtībā, un tā laikam ir viņa mentālā puse, bet to laikam parasti visvairāk novērtēju, ja cilvēka izskats ir pakārtots cilvēka prātam - ja cilvēka personība un mani priekšstati par to "atbilst" cilvēka izskatam. man jau uznāca miegs, un those hits from the bong are wearing off, tāpēc neskaidrošu, ko nozīmē "atbilst".